Šī Konverģences ziņojuma latviešu valodas versija neietver visas sadaļas. Ziņojuma pilns teksts pieejams angļu valodā ECB interneta vietnē.

1. Ievads

Kopš 1999. gada 1. janvāra euro ieviests 19 ES dalībvalstīs; šajā ziņojumā aplūkotas septiņas no astoņām ES valstīm, kuras vēl nav ieviesušas vienoto valūtu. Viena no astoņām valstīm – Dānija – 1992. gadā paziņoja Eiropas Savienības Padomei (tālāk tekstā – ES Padome) savu nodomu nepiedalīties Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) trešajā posmā.^[1] Tāpēc Konverģences ziņojumi par Dāniju jāsagatavo tikai pēc šīs valsts pieprasījuma. Tā kā šāds pieprasījums nav iesniegts, šajā ziņojumā vērtētas šādas valstis: Bulgārija, Čehija, Horvātija, Ungārija, Polija, Rumānija un Zviedrija. Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (tālāk tekstā – Līgums) visas septiņas valstis apņēmušās ieviest euro, un tas nozīmē, ka tām jācenšas izpildīt visus konverģences kritērijus.^[2]

Sagatavojot šo ziņojumu, ECB izpilda Līguma 140. panta prasību. 140. pants paredz, ka vismaz reizi divos gados vai pēc tādas dalībvalsts pieprasījuma, uz kuru attiecas izņēmums, ECB un Eiropas Komisijai jāziņo ES Padomei "par panākumiem, ko guvušas dalībvalstis ar izņēmuma statusu, pildot saistības attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības izveidi". Šajā ziņojumā aplūkotās septiņas valstis vērtētas regulārā divu gadu cikla kontekstā. Arī Eiropas Komisija sagatavojusi ziņojumu, un abi ziņojumi vienlaikus tiek iesniegti ES Padomei.

Šajā ziņojumā ECB izmanto iepriekšējos Konverģences ziņojumos lietoto struktūru. Tajā vērtēts, vai attiecīgajās septiņās valstīs panākts augsts ilgtspējīgas ekonomiskās konverģences līmenis, vai valsts tiesību akti atbilst Līgumiem un Protokolam par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem (tālāk tekstā – ECBS Statūti) un vai izpildītas normatīvās prasības, lai attiecīgā nacionālā centrālā banka (NCB) kļūtu par Eurosistēmas neatņemamu sastāvdaļu.

Šajā ziņojumā Horvātija salīdzinājumā ar citām aplūkotajām valstīm vērtēta padziļinātāk. Tas ir tāpēc, ka Horvātijas iestādes vairākkārt paudušas nodomu 2023. gada 1. janvārī ieviest euro.

Ekonomiskās konverģences procesa novērtējums ir būtiski atkarīgs no pamatā esošās statistikas kvalitātes un integritātes. Politiski apsvērumi vai iejaukšanās nedrīkst ietekmēt statistikas, īpaši valdības finanšu statistikas, apkopošanu un sniegšanu. ES dalībvalstis aicinātas uzskatīt savas statistiskās informācijas kvalitāti un integritāti par augstas prioritātes jautājumu, nodrošināt, ka šīs statistikas apkopošanā tiek izmantota pienācīga kontroles un līdzsvara sistēma, kā arī piemērot standartu minimumu statistikas jomā. Šie standarti ir ārkārtīgi svarīgi, lai nostiprinātu valsts statistikas iestāžu neatkarību, integritāti un atbildību un palīdzētu vairot uzticēšanos valdības finanšu statistikas kvalitātei (sk. 6. nodaļu).

Ar 2014. gada 4. novembri^[3] katrai valstij, attiecībā uz kuru atcelts izņēmums, ne vēlāk kā euro ieviešanas datumā jāpievienojas Vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM). Ar šo datumu uz attiecīgo valsti attiecas visas ar VUM saistītās tiesības un pienākumi. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi. Īpaši tiks veikts katras tādas dalībvalsts banku sistēmas visaptverošs novērtējums, kura pievienojas euro zonai un tādējādi – arī VUM.^[4] ECB 2020. gada 10. jūlijā paziņoja, ka tā pieņēmusi lēmumu izveidot ciešu sadarbību ar Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālo banku) un Hrvatska narodna banka pēc tam, kad tās būs izpildījušas nepieciešamos uzraudzības un juridiskos priekšnoteikumus.^[5] Līdz ar ciešās sadarbības regulējuma stāšanos spēkā 2020. gada 1. oktobrī ECB uzņēmās atbildību par 1) nozīmīgo iestāžu tiešo uzraudzību abās valstīs; 2) kopīgām procedūrām attiecībā uz visām uzraudzītajām iestādēm un 3) mazāk nozīmīgo iestāžu, kuras joprojām uzrauga valsts uzraudzības iestādes, uzraudzības pārraudzību. ECB Banku uzraudzība, Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālā banka) un Hrvatska narodna banka cieši sadarbojušās, lai nodrošinātu valstu kompetento iestāžu raitu integrāciju VUM.^[6]

Ziņojuma struktūra ir šāda. 2. nodaļā aprakstīta ekonomiskās un tiesiskās konverģences novērtēšanā izmantotā pamatprincipu sistēma. 3. nodaļā sniegts galveno ekonomiskās konverģences aspektu horizontāls pārskats. 4. nodaļā ietverti valstu kopsavilkumi, sniedzot ekonomiskās un juridiskās konverģences novērtējuma galvenos rezultātus. 5. nodaļā detalizētāk izklāstīts ekonomiskās konverģences stāvoklis katrā no septiņām aplūkotajām ES dalībvalstīm. 6. nodaļā sniegts konverģences rādītāju un to apkopošanas statistiskās metodoloģijas pārskats. Visbeidzot, 7. nodaļā vērtēta aplūkoto dalībvalstu nacionālo tiesību aktu, t.sk. NCB statūtu, atbilstība Līguma 130. un 131. pantam.

2. Analīzes struktūra

2.1. Ekonomiskā konverģence

Lai novērtētu ekonomisko konverģenci ES dalībvalstīs, kuras vēlas ieviest euro, ECB izmanto vienotu analīzes struktūru. Šī vienotā struktūra, kas konsekventi tiek piemērota visos Eiropas Monetārā institūta (EMI) un ECB Konverģences ziņojumos, balstās, pirmkārt, uz Līguma nosacījumiem un to piemērošanu ECB darbībā attiecībā uz cenu, fiskālo bilanču un parāda rādītāju, valūtas kursu un ilgtermiņa procentu likmju norisēm, kā arī citiem ekonomiskajai integrācijai un konverģencei svarīgiem faktoriem. Otrkārt, tā pamatojas uz vairākiem retrospektīviem un uz nākotni vērstiem papildu ekonomiskajiem rādītājiem, kurus uzskata par lietderīgiem konverģences noturības detalizētākai novērtēšanai. Daži šīs struktūras elementi laika gaitā ir uzlaboti. Uz visiem šiem faktoriem balstītais aplūkotās dalībvalsts novērtējums arī sniedz būtisku informāciju, kas palīdz nodrošināt, ka tās integrācija euro zonā notiks bez lielām grūtībām. Tālāk 1.–5. ielikumā īsumā aplūkotas tiesību aktu normas un izklāstīta metodoloģija to piemērošanai ECB darbībā.

Lai nodrošinātu nepārtrauktību un vienādu attieksmi, šis ziņojums pamatojas uz ECB (un pirms tam – EMI) iepriekš publicētajos ziņojumos noteiktajiem principiem. Īpaši, piemērojot konverģences kritērijus, ECB ievēro vairākus vadošos principus. Pirmkārt, katrs kritērijs tiek precīzi interpretēts un piemērots. Šā principa pamatā ir apsvērums, ka kritēriju galvenais mērķis ir nodrošināt, lai euro zonā varētu piedalīties tikai tās dalībvalstis, kuru ekonomiskie nosacījumi veicina cenu stabilitātes un euro zonas vienotības saglabāšanu. Otrkārt, konverģences kritēriji veido loģisku un saskaņotu kopumu, un tie visi jāizpilda. Līgumā kritēriji sniegti kā vienlīdz svarīgi un bez hierarhijas. Treškārt, konverģences kritēriji jāizpilda, pamatojoties uz reāliem datiem. Ceturtkārt, konverģences kritēriju piemērošanā būtu jāievēro konsekvence, pārredzamība un vienkāršība. Turklāt, apsverot atbilstību konverģences kritērijiem, būtisks faktors ir noturība, jo konverģence jāpanāk ne tikai kādā konkrētā laikā, bet tai jābūt ilgstošai. Tāpēc valstu novērtējumos plaši aplūkota konverģences noturība.

Šajā saistībā attiecīgo valstu ekonomiskās norises tiek aplūkotas retrospektīvi, galvenokārt aptverot pēdējos 10 gadus. Tas palīdz labāk noteikt, cik lielā mērā pašreizējie sasniegumi ir patiesu strukturālo pārkārtojumu rezultāts, kam savukārt vajadzētu ļaut labāk novērtēt ekonomiskās konverģences noturību.

Papildus un atbilstošā apjomā izmanto arī nākotnes perspektīvu. Šādā kontekstā īpaša uzmanība pievērsta tam, ka labvēlīgu tautsaimniecības attīstības tendenču ilgtspēja ir ļoti atkarīga no atbilstošas un ilgstošas politikas reakcijas uz pašreizējiem un nākotnes sarežģītajiem uzdevumiem. Stingra vadība, stabilas iestādes un ilgtspējīgas valsts finanses arī ir svarīgas, lai vidējā termiņā un ilgtermiņā veicinātu produkcijas izlaides ilgtspējīgu kāpumu. Kopumā uzsvērts, ka ekonomiskās konverģences noturības nodrošināšana atkarīga gan no stabila sākumstāvokļa, stabilu iestāžu esības un noturības pret satricinājumiem, gan no pareizas politikas īstenošanas pēc euro ieviešanas.

Vienoto struktūru piemēro individuāli katrai no septiņām aplūkojamām ES dalībvalstīm. Šo valstu novērtējumi, kuros analizēts katras dalībvalsts sniegums, būtu jāizskata atsevišķi saskaņā ar Līguma 140. panta noteikumiem.

Šajā Konverģences ziņojumā ietvertie statistiskie dati atbilst stāvoklim 2022. gada 25. maijā. Konverģences kritēriju piemērošanā izmantotos statistiskos datus nodrošinājusi Eiropas Komisija (sk. 6. nodaļu, kā arī tabulas un attēlus) sadarbībā ar ECB (valūtas kursi un ilgtermiņa procentu likmes). Vienojoties ar Eiropas Komisiju, noteikts, ka cenu stabilitātes kritērija un ilgtermiņa procentu likmju kritērija atsauces periods aptver laikposmu no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim. Savukārt valūtas kursu atsauces periods aptver laikposmu no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam. Vēsturiskie dati par fiskālo stāvokli aptver periodu līdz 2021. gadam. Ņemtas vērā arī dažādu avotu sniegtās prognozes kopā ar attiecīgās dalībvalsts jaunāko konverģences programmu un citu informāciju, kas svarīga konverģences noturības turpmākā novērtēšanā. Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognoze un Brīdināšanas mehānisma ziņojums par 2022. gadu^[7], kas arī ņemti vērā šajā ziņojumā, publicēti attiecīgi 2022. gada 16. maijā un 2021. gada 24. novembrī. ECB Ģenerālpadome šo ziņojumu pieņēma 2022. gada 27. maijā.

Šajā Konverģences ziņojumā Krievijas un Ukrainas kara ietekme uz konverģences novērtējumu aplūkota tikai ierobežotā apjomā. Vēl ir pāragri izdarīt konkrētus secinājumus par ietekmi uz attiecīgo valstu konverģenci un to, vai šī ietekme konkrētajās valstīs būs simetriska vai asimetriska. Konkrētāk, turpmāko konverģences novērtējumu raksturo liela nenoteiktība, un pilnu ietekmi iespējams atspoguļot tikai ex post novērtējumā.

Juridiskie noteikumi attiecībā uz cenu dinamiku un to piemērošana ECB darbībā atspoguļoti 1. ielikumā.

Vidējā SPCI inflācija 12 mēnešu atsauces periodā no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim tiek aplūkota, ņemot vērā dalībvalsts ekonomisko sniegumu cenu stabilitātes ziņā pēdējos 10 gados. Tādējādi iespējams vispusīgāk novērtēt cenu dinamikas ilgtspēju aplūkojamā valstī. Tāpēc uzmanība pievērsta monetārās politikas virzienam, īpaši tam, vai monetārās iestādes galvenokārt koncentrējušās uz cenu stabilitātes nodrošināšanu un saglabāšanu, kā arī uz citu ekonomikas politikas jomu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā. Turklāt ņemta vērā makroekonomiskās vides ietekme uz cenu stabilitātes nodrošināšanu. Cenu dinamika vērtēta pieprasījuma un piedāvājuma apstākļos, galvenokārt aplūkojot tādus faktorus kā vienības darbaspēka izmaksas un importa cenas. Visbeidzot, ņemtas vērā arī citu svarīgu cenu indeksu tendences. Nākotnes perspektīvā sniegts ieskats gaidāmajās inflācijas norisēs tuvāko gadu laikā, arī svarīgāko starptautisko organizāciju un tirgus dalībnieku prognozes. Turklāt raksturoti institucionālie un strukturālie aspekti, kas svarīgi, lai pēc euro ieviešanas saglabātu cenu stabilitāti veicinošu vidi.

Tiesību aktu noteikumi attiecībā uz fiskālajām norisēm un to piemērošana ECB darbībā, kā arī procedūras jautājumi atspoguļoti 2. ielikumā.

Attiecībā uz valsts finanšu ilgtspēju atsauces gada (2021. gada) rezultāti aplūkoti, ņemot vērā aplūkojamās valsts darbību pēdējos 10 gados. Vispirms tiek vērtēta budžeta deficīta rādītāja dinamika. Ieteicams ņemt vērā, ka valsts gada budžeta deficīta rādītāja pārmaiņas parasti nosaka dažādi faktori. To ietekmi var iedalīt, no vienas puses, cikliskos efektos, kas atspoguļo budžeta deficīta reakciju uz ekonomiskās attīstības cikla pārmaiņām, un, no otras puses, necikliskos efektos, ko bieži izmanto strukturālo vai pastāvīgo fiskālās politikas korekciju atspoguļošanai. Tomēr ne vienmēr var uzskatīt, ka šādi necikliski efekti, kādi skaitliskā izteiksmē sniegti šajā ziņojumā, pilnībā atspoguļo fiskālā stāvokļa strukturālās pārmaiņas, jo tie ietver īslaicīgu ietekmi uz budžeta bilanci, ko izraisa gan politikas pasākumu, gan īpašu faktoru ietekme. Sevišķi grūti novērtēt, kā strukturālais budžeta stāvoklis mainījies Covid-19 pandēmijas laikā, ņemot vērā potenciālā ražošanas apjoma līmeņa un pieauguma tempa nenoteiktību.

Pēc tam tiek vērtēta valsts parāda rādītāja dinamika un to noteicošie faktori šajā periodā. Šie faktori ir nominālā IKP pieauguma tempa un procentu likmju atšķirības, sākotnējā bilance un deficīta-parāda korekcija. Šāda perspektīva var sniegt papildu informāciju par to, cik lielā mērā makroekonomiskā vide, īpaši izaugsmes temps un procentu likmes, ietekmējusi parāda dinamiku. Tā var arī nodrošināt plašāku informāciju par strukturālās bilances un ciklisko norišu ietekmi, kas atspoguļojas sākotnējā bilancē, un deficīta-parāda korekcijā iekļauto īpašo faktoru nozīmi. Turklāt valsts parāda struktūra aplūkota, īpaši pievēršoties īstermiņa parāda un ārvalstu valūtas parāda īpatsvaram un to dinamikai. Salīdzinot šos īpatsvarus ar pašreizējo parāda rādītāja līmeni, parādīts fiskālo bilanču jutīgums pret valūtas kursu un procentu likmju pārmaiņām.

Vērtējot nākotnes perspektīvas, tiek aplūkoti valstu budžeta plāni un jaunākās Eiropas Komisijas prognozes 2022. un 2023. gadam un ņemta vērā konverģences programmā noteiktā vidēja termiņa fiskālā stratēģija. Tiek ietverts Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētā attiecīgās valsts vidēja termiņa budžeta mērķa prognozētās izpildes, kā arī parāda rādītāja perspektīvas novērtējums, ņemot vērā pašreizējo fiskālo politiku. Covid-19 pandēmijas kontekstā stājusies spēkā vispārējā izņēmuma klauzula, saskaņā ar kuru pieļaujama novirzīšanās no vidēja termiņa budžeta mērķa (sk. 2. ielikumu). Papildus tiek uzsvērti ilgtermiņa uzdevumi budžeta stāvokļa ilgtspējas saglabāšanai un plašas konsolidācijas jomas, īpaši tās, kuras attiecas uz nefondēto valsts pensiju sistēmu saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām un valdības iespējamajām saistībām. Turklāt atbilstoši iepriekšējai praksei analizēta arī lielākā daļa svarīgu faktoru, kuri noteikti Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 3. punktā un kuru apraksts sniegts 2. ielikumā.

Tiesību aktu normas valūtas kursa norišu jomā un to piemērošana ECB darbībā atspoguļotas 3. ielikumā.

Papildus dalībai VKM II un nominālā valūtas kursa norisēm attiecībā pret euro pārskata periodā īsumā aplūkoti dati par pašreizējā valūtas kursa stabilitāti. Tie tiek iegūti no reālo efektīvo valūtas kursu, kā arī maksājumu bilances tekošā, kapitāla un finanšu konta dinamikas. Kopējā ārējā parāda un tīrās starptautisko investīciju bilances pārmaiņas tiek vērtētas arī ilgākos laika periodos. Iedaļā par valūtas kursa norisēm aplūkoti arī rādītāji, kas atspoguļo līmeni, kādā attiecīgā valsts integrēta euro zonā. To vērtē ārējās tirdzniecības (eksporta un importa) integrācijas, kā arī finanšu integrācijas izteiksmē. Visbeidzot, iedaļā par valūtas kursa norisēm aplūkots, vai attiecīgā novērtētā valsts divu gadu atsauces periodā guvusi labumu no centrālās bankas likviditātes palīdzības vai maksājumu bilances atbalsta (divpusēja vai daudzpusēja), iesaistoties SVF un/vai ES (ja tāds saņemts). Tiek izskatīta gan faktiskā, gan piesardzības nolūkā pieprasītā palīdzība, arī piekļuve piesardzības finansējumam, piemēram, SVF elastīgās kredītlīnijas veidā.

Tiesību aktu noteikumi attiecībā uz ilgtermiņa procentu likmju dinamiku un to piemērošana ECB darbībā atspoguļoti 4. ielikumā.

Kā jau minēts, Līgumā precīzi sniegta atsauce uz "konverģences stabilitāti", ko atspoguļo ilgtermiņa procentu likmes. Tāpēc norises atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) aplūkotas saistībā ar ilgtermiņa procentu likmju tendencēm pēdējos 10 gados (vai citā periodā, par kuru pieejami dati) un galvenajiem faktoriem, kas nosaka to atšķirības salīdzinājumā ar euro zonā dominējošo vidējo ilgtermiņa procentu likmi. Atsauces periodā euro zonas vidējā ilgtermiņa procentu likme, iespējams, daļēji atspoguļoja vairāku euro zonas valstu augstās valstij specifiskās riska prēmijas. Tāpēc salīdzinājumam izmantota arī euro zonas AAA reitinga valsts ilgtermiņa obligāciju peļņas likme (t.i., euro zonas AAA ienesīguma līknes ilgtermiņa ienesīgums, kas ietver euro zonas valstis ar AAA reitingu). Šā ziņojuma analīzes pamatojumam sniegta informācija par finanšu tirgus apjomu un attīstību. Tās pamatā ir trīs dažādi rādītāji (nefinanšu sabiedrību emitēto apgrozībā esošo parāda vērtspapīru apjoms, akciju tirgus kapitalizācija un iekšzemes nefinanšu privātajam sektoram izsniegtie MFI kredīti), kas kopā nosaka finanšu tirgu apjomu.

Visbeidzot, saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu šajā ziņojumā jāanalizē vairāki citi svarīgi faktori (sk. 5. ielikumu). Šajā ziņā 2011. gada 13. decembrī saskaņā ar Līguma 121. panta 6. punktu stājusies spēkā uzlabota tautsaimniecības pārvaldības sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt ciešāku ekonomikas politikas saskaņošanu un ES dalībvalstu ekonomiskās darbības ilgtspējīgu konverģenci. 5. ielikumā īsumā raksturotas atbilstošās tiesību aktu normas un veids, kādā minētie papildu faktori atspoguļoti ECB veiktajā konverģences novērtējumā.

2.2. Nacionālo tiesību aktu atbilstība Līgumiem

2.2.1. Ievads

Saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu ECB (un Eiropas Komisijai) vismaz reizi divos gados vai pēc tādas dalībvalsts pieprasījuma, uz kuru attiecas izņēmums, jāsagatavo ziņojums Padomei par panākumiem, ko guvušas dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, pildot saistības attiecībā uz ekonomikas un monetārās savienības izveidi. Šajos ziņojumos jāiekļauj katras dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, nacionālo tiesību aktu, t.sk. NCB statūtu, novērtējums par atbilstību Līguma 130. un 131. pantam un attiecīgajiem Statūtu pantiem. Šādu Līgumā noteiktu pienākumu dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums, dēvē arī par tiesisko konverģenci.

Vērtējot tiesisko konverģenci, ECB neaprobežojas vien ar nacionālo tiesību aktu teksta formālu novērtējumu, bet var arī apsvērt, vai attiecīgo nosacījumu ieviešana atbilst Līgumu un Statūtu būtībai. ECB īpašas bažas rada jebkuras pazīmes par to, ka uz kādas dalībvalsts NCB lēmējinstitūcijām tiek izdarīts spiediens, kas neatbilst Līguma garam attiecībā uz centrālo banku neatkarību. ECB arī uzskata, ka nepieciešama raita un nepārtraukta NCB lēmējinstitūciju darbība. Šajā sakarā dalībvalstu atbildīgajām iestādēm ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai, atbrīvojoties NCB lēmējinstitūcijas locekļa vietai, nodrošinātu savlaicīgu jauna locekļa iecelšanu amatā.^[17] ECB veiks rūpīgu visu norišu monitoringu, pirms sniegs galīgu pozitīvu novērtējumu, secinot, ka dalībvalsts nacionālie tiesību akti atbilst Līgumam un Statūtiem.

Dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, un tiesiskā konverģence

Bulgārija, Čehija, Horvātija, Ungārija, Polija, Rumānija un Zviedrija, kuru nacionālie tiesību akti tiek vērtēti šajā ziņojumā, ir dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, t.i., tās vēl nav ieviesušas euro. Zviedrija kļuva par dalībvalsti, uz kuru attiecas izņēmums, ar Padomes 1998. gada maija lēmumu.^[18] Attiecībā uz pārējām dalībvalstīm Aktu par pievienošanās nosacījumiem 4.^[19] un 5.^[20] pants nosaka, ka katra no minētajām dalībvalstīm no pievienošanās dienas piedalās Ekonomikas un monetārajā savienībā kā dalībvalsts, uz ko attiecas izņēmums Līguma 139. panta izpratnē.

Šajā ziņojumā nav aplūkota Dānija – dalībvalsts ar īpašu statusu, kura vēl nav ieviesusi euro. Līgumiem pievienotajā Protokolā Nr. 16 par dažiem nosacījumiem attiecībā uz Dāniju noteikts, ka, ņemot vērā 1993. gada 3. novembrī Padomei iesniegto Dānijas valdības paziņojumu, uz Dāniju attiecas izņēmums, un tā atcelšanas procedūra tiks uzsākta tikai pēc Dānijas lūguma. Tā kā uz Dāniju attiecas Līguma 130. pants, Danmarks Nationalbank jāpilda centrālās bankas neatkarības prasības. EMI 1998. gada Konverģences ziņojumā secināts, ka šis noteikums izpildīts. Dānijas konverģences līmenis nav vērtēts kopš 1998. gada tās īpašā statusa dēļ. Līdz laikam, kad Dānija Padomei paziņos par nodomu ieviest euro, Danmarks Nationalbank nav jābūt tiesiski integrētai Eurosistēmā un neviens Dānijas tiesību akts nav jāpielāgo.

Tiesiskās konverģences vērtēšanas mērķis ir palīdzēt Padomei pieņemt lēmumus par to, kuras dalībvalstis izpilda "saistības attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības izveidi" (Līguma 140. panta 1. punkts). Tiesiskajā jomā šādi nosacījumi īpaši attiecas uz centrālās bankas neatkarību un NCB tiesisko integrāciju Eurosistēmā.

Tiesiskā novērtējuma struktūra

Tiesiskajā novērtējumā kopumā ievērota iepriekšējo ECB un EMI tiesiskās konverģences ziņojumu uzbūve.^[21]

Nacionālo tiesību aktu atbilstība aplūkota, ņemot vērā tiesību aktus, kas stājās spēkā pirms 2022. gada 25. marta.

2.2.2. Pielāgošanas apjoms

Pielāgošanas jomas

Lai noteiktu jomas, kurās nepieciešama nacionālo tiesību aktu pielāgošana, tiek vērtēti šādi jautājumi:

• atbilstība NCB neatkarības noteikumiem Līgumā (130. pants) un Statūtos (7. un 14.2. pants);
• atbilstība konfidencialitātes noteikumiem (Statūtu 37. pants);
• atbilstība monetārās finansēšanas (Līguma 123. pants) un privileģēta režīma aizlieguma (Līguma 124. pants) noteikumiem;
• vienotas euro rakstības ievērošana, kas prasīta ES tiesību aktos, un
• NCB tiesiskā integrācija Eurosistēmā (īpaši saistībā ar Statūtu 12.1. un 14.3. pantu).

"Saderība" pretēji "saskaņošanai"

Līguma 131. pantā noteikts, ka jānodrošina, lai nacionālie tiesību akti ir "saderīgi" ar Līgumiem un Statūtiem; tāpēc visas neatbilstības jānovērš. Šā pienākuma izpildes nepieciešamību neietekmē ne Līgumu un Statūtu prioritāte pār nacionālajiem tiesību aktiem, ne nesaderības raksturs.

Nacionālajiem tiesību aktiem izvirzītā "saderības" prasība nenozīmē, ka Līgumā noteikta prasība "saskaņot" NCB statūtus savstarpēji vai ar Statūtiem. Nacionālās atšķirības var turpināt pastāvēt tiktāl, ciktāl tās neierobežo ES neatgriezeniski uzticēto kompetenci monetārajos jautājumos. Statūtu 14.4. pantā tiešām noteikts, ka NCB atļauts veikt funkcijas, kas atšķiras no Statūtos noteiktajām funkcijām, ar noteikumu, ka to izpilde netraucē ECBS mērķu un uzdevumu izpildi.^[22] Nosacījumi, kas atļauj šādu papildu funkciju iekļaušanu NCB statūtos, skaidri atspoguļo situācijas, kurās var saglabāties atšķirības. Tātad termins "saderīgs" vairāk liecina, ka nacionālie tiesību akti un NCB statūti jākoriģē, lai novērstu neatbilstības Līgumiem un Statūtiem un nodrošinātu NCB integrāciju ECBS nepieciešamajā līmenī. Īpaši jāmaina jebkādi noteikumi, kas ierobežo Līgumā noteikto NCB neatkarību un tās kā ECBS neatņemamas daļas lomu. Tāpēc, lai to panāktu, nepietiek paļauties vienīgi uz ES tiesību aktu prioritāti pār nacionālajiem tiesību aktiem.

Līguma 131. pantā noteiktais pienākums aptver tikai nesaderību ar Līgumiem un Statūtiem. Tomēr ar tiem jāsaskaņo nacionālie tiesību akti, kas neatbilst šajā Konverģences ziņojumā aplūkotajām pielāgošanas jomām svarīgiem ES sekundārajiem tiesību aktiem. ES tiesību aktu prioritāte neietekmē nacionālo tiesību aktu pielāgošanas pienākumu. Šī vispārīgā prasība izriet ne vien no Līguma 131. panta, bet arī no Eiropas Savienības Tiesas prakses.^[23]

Līgumos un Statūtos nav noteikts veids, kādā jāpielāgo nacionālie tiesību akti. To var veikt, atsaucoties uz Līgumiem un Statūtiem, inkorporējot to noteikumus un atsaucoties uz tiem kā pirmavotiem, novēršot katru nesaderību vai apvienojot minētās metodes.

Turklāt papildus pārējam, lai nodrošinātu un saglabātu nacionālo tiesību aktu saderību ar Līgumiem un Statūtiem, ES iestādēm un dalībvalstīm jākonsultējas ar ECB par tās kompetencē esošo tiesību aktu projektu noteikumiem saskaņā ar Līguma 127. panta 4. punktu un 282. panta 5. punktu un Statūtu 4. pantu. Padomes 1998. gada 29. jūnija Lēmums 98/415/EK par valstu iestāžu konsultēšanos ar Eiropas Centrālo banku par tiesību aktu projektiem^[24] nepārprotami prasa, lai dalībvalstis veiktu vajadzīgos pasākumus šā pienākuma izpildes nodrošināšanai.

2.2.3. NCB neatkarība

Attiecībā uz centrālās bankas neatkarību dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, bija jāpielāgo nacionālie tiesību akti, lai izpildītu attiecīgos Līguma un Statūtu nosacījumus un tie būtu spēkā attiecīgi 2004. gada 1. maijā, 2007. gada 1. janvārī un 2013. gada 1. jūlijā.^[25] Zviedrijā nepieciešamajiem pielāgojumiem bija jāstājas spēkā līdz ECBS izveidei 1998. gada 1. jūnijā.

Centrālās bankas neatkarība

EMI 1995. gada novembrī izstrādāja centrālās bankas neatkarības pazīmju sarakstu (tas vēlāk detalizēti aprakstīts 1998. gada Konverģences ziņojumā), kas tolaik bija dalībvalstu nacionālo tiesību aktu, īpaši NCB statūtu, novērtējuma pamats. Centrālās bankas neatkarības jēdziens ietver dažādus atsevišķi vērtējamus neatkarības veidus, t.i., funkcionālo, institucionālo, personisko un finansiālo neatkarību. Dažu pēdējo gadu laikā šo centrālās bankas neatkarības aspektu analīze precizēta ECB sniegtajos atzinumos. Šie aspekti veido dalībvalstu, uz kurām attiecas izņēmums, nacionālo tiesību aktu un Līgumu un Statūtu konverģences pakāpes novērtējuma pamatu.

Funkcionālā neatkarība

Centrālās bankas neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis tāda mērķa sasniegšanai, kam jābūt skaidri noteiktam un dominējošam salīdzinājumā ar jebkuru citu mērķi. Funkcionālajai neatkarībai nepieciešams katras NCB galveno mērķi noteikt nepārprotami, juridiski precīzi un pilnīgā saskaņā ar Līgumā noteikto galveno mērķi – cenu stabilitāti. Šo mērķi panāk, nodrošinot NCB ar nepieciešamajiem līdzekļiem un instrumentiem tā sasniegšanai neatkarīgi no jebkuras citas iestādes. Līguma prasība attiecībā uz centrālās bankas neatkarību atspoguļo vispārējo viedokli, ka galveno mērķi – cenu stabilitāti – vislabāk nodrošinās pilnībā neatkarīga iestāde ar precīzi formulētām pilnvarām. Centrālo banku neatkarība ir pilnībā saderīga ar NCB atbildību par to pieņemtajiem lēmumiem, kas ir svarīgs aspekts, lai veicinātu uzticēšanos banku neatkarīgajam statusam. Tas ietver caurredzamību un dialogu ar trešām personām.

Attiecībā uz termiņiem Līgumā nav precīzi noteikts, kad to dalībvalstu NCB, uz kurām attiecas izņēmums, jānodrošina atbilstība galvenajam – cenu stabilitātes – mērķim, kas noteikts Līguma 127. panta 1. punktā un 282. panta 2. punktā un Statūtu 2. pantā. Attiecībā uz dalībvalstīm, kas ES pievienojās pēc euro ieviešanas datuma ES, nav skaidrs, vai šā pienākuma izpilde būtu jāsāk no pievienošanās datuma vai no datuma, kurā šajās dalībvalstīs ieviests euro. Lai gan Līguma 127. panta 1. punktu nepiemēro dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums (sk. Līguma 139. panta 2. punkta c) daļu), Statūtu 2. pantu piemēro šādām dalībvalstīm (sk. Statūtu 42.1. pantu). ECB uzskata, ka NCB pienākums par galveno mērķi noteikt cenu stabilitāti ir spēkā no 1998. gada 1. jūnija Zviedrijas gadījumā un no 2004. gada 1. maija, 2007. gada 1. janvāra un 2013. gada 1. jūlija – to dalībvalstu gadījumā, kuras šajos datumos pievienojās ES. Tas pamatojas uz to, ka viens no ES pamatprincipiem, t.i., cenu stabilitāte (Līguma 119. pants), piemērojams arī tām dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums. Tas pamatojas arī uz Līguma mērķi visām dalībvalstīm censties panākt makroekonomisko konverģenci, t.sk. cenu stabilitāti, kas ir šo regulāro ECB un Eiropas Komisijas ziņojumu nolūks. Šis secinājums balstīts arī uz centrālās bankas neatkarības loģisko pamatojumu – neatkarība attaisnojas tikai tad, ja prioritāte ir vispārējais cenu stabilitātes mērķis.

Valstu novērtējumi šajā ziņojumā balstīti uz šiem secinājumiem attiecībā uz laiku, kad to dalībvalstu NCB, uz kurām attiecas izņēmums, ir pienākums noteikt cenu stabilitāti kā savu galveno mērķi.

Institucionālā neatkarība

Institucionālās neatkarības princips nepārprotami pausts Līguma 130. pantā un Statūtu 7. pantā. Abu šo pantu nosacījumi aizliedz NCB un to lēmējinstitūciju locekļiem lūgt vai pieņemt norādījumus no ES institūcijām vai iestādēm, no jebkuras dalībvalsts valdības vai kādas citas iestādes. Turklāt tie aizliedz ES iestādēm, institūcijām, birojiem un aģentūrām, kā arī dalībvalstu valdībām censties ietekmēt tos NCB lēmējinstitūciju locekļus, kuru lēmumi var ietekmēt ar ECBS saistīto NCB uzdevumu izpildi. Lai nacionālie tiesību akti atspoguļotu Līguma 130. pantu un Statūtu 7. pantu, tajos jābūt ietvertiem abiem aizliegumiem un nedrīkst būt ierobežota to piemērošanas joma.^[26] Šādas centrālo banku neatkarības atzīšana nenozīmē to atbrīvojumu no visu tiesību normu piemērošanas un nepasargā tās no jebkādu tiesību aktu darbības.^[27]

Neatkarīgi no tā, vai NCB ir valsts iestāde, īpaša publisko tiesību iestāde vai vienkārši akciju sabiedrība, pastāv risks, ka īpašnieks, pamatojoties uz īpašumtiesībām, var ietekmēt tās lēmumu pieņemšanu attiecībā uz uzdevumiem, kas saistīti ar ECBS.^[28] Šāda ietekme, kas īstenota, izmantojot akcionāru tiesības vai citādi, var ietekmēt NCB neatkarību, tāpēc tā jāierobežo ar likumu.

Centrālās bankas tiesiskajam regulējumam jānodrošina stabils ilgtermiņa pamats centrālās bankas darbībai. Tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj veikt biežas pārmaiņas NCB institucionālajā uzbūvē, tādējādi ietekmējot tās organizatorisko vai pārvaldības stabilitāti, varētu negatīvi ietekmēt NCB institucionālo neatkarību.^[29]

Ārkārtas gadījumos jāievēro arī institucionālā neatkarība. Tikai gadījumos, ja izpildīti Līguma 347. panta nosacījumi, valsts iestādes uz laiku un izņēmuma kārtā drīkst pildīt vienīgi ECBS kompetencē esošas pilnvaras. Svarīgākais brīdis šāda novērtējuma veikšanai ir pēc konkrēta pasākuma pieņemšanas. Līguma 347. panta izņēmuma rakstura dēļ dalībvalstīm vajadzētu atturēties no preventīvu tiesību aktu pieņemšanas, ja nav iestājušies Līguma 347. pantā noteiktie apstākļi.^[30]

Aizliegums sniegt norādījumus

Trešo personu tiesības sniegt norādījumus NCB, to lēmējinstitūcijām vai šo lēmējinstitūciju locekļiem ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem, ja tas skar ar ECBS saistītus uzdevumus.

Jebkurai NCB iesaistīšanai finansiālās stabilitātes nostiprināšanas pasākumu īstenošanā jābūt saderīgai ar Līgumu, t.i., NCB funkcijas jāveic veidā, kas pilnībā atbilst tās funkcionālajai, institucionālajai un finansiālajai neatkarībai, lai nodrošinātu Līgumā un Statūtos noteikto uzdevumu atbilstošu izpildi.^[31] Ja nacionālie tiesību akti nosaka NCB funkcijas, kas pārsniedz padomdevēja funkcijas un prasa uzņemties papildu uzdevumus, jānodrošina, ka šo uzdevumu īstenošana neietekmē NCB spējas pildīt ar ECBS saistītos uzdevumus ne operacionālā, ne finansiālā ziņā.^[32] Turklāt, iekļaujot NCB pārstāvjus koleģiālu uzraudzības lēmējinstitūciju vai citu iestāžu sastāvā, rūpīgi jāapsver NCB lēmējinstitūciju locekļu personiskās neatkarības aizsargmehānismi.^[33]

Aizliegums apstiprināt, apturēt, anulēt vai atlikt lēmumus

Trešo personu tiesības apstiprināt, apturēt, anulēt vai atlikt NCB lēmumus ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem, ja tas skar ar ECBS saistītus uzdevumus.^[34]

Aizliegums grozīt lēmumus juridisku apsvērumu dēļ

Citu iestāžu, izņemot neatkarīgas tiesas, tiesības juridisku apsvērumu dēļ grozīt ar ECBS uzdevumu izpildi saistītus lēmumus ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem, jo šo uzdevumu izpildi nedrīkst pakļaut pārvērtēšanai politiskā līmenī. NCB prezidenta tiesības juridisku apsvērumu dēļ apturēt ECBS vai NCB lēmējinstitūcijas pieņemta lēmuma izpildi un pēc tam to iesniegt politiskajām institūcijām galīgā lēmuma pieņemšanai būtu līdzvērtīgas norādījumu lūgšanai no trešām personām.

Aizliegums ar balsstiesībām piedalīties NCB lēmējinstitūcijās

Trešo personu pārstāvju dalība NCB lēmējinstitūcijās ar tiesībām balsot par jautājumiem, kas skar NCB veicamu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, pat ja šāda balss nav izšķiroša, ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem. Šāda dalība ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem pat tad, ja nav balsstiesību, gadījumos, kad šāda dalība traucē minētajām lēmējinstitūcijām pildīt ar ECBS saistītus uzdevumus vai apdraud ECBS konfidencialitātes režīma ievērošanu.^[35]

Aizliegums ex ante konsultācijām saistībā ar NCB lēmumu

NCB ar likumu noteikts pienākums ex ante konsultēties ar trešām personām attiecībā uz kādu NCB lēmumu nodrošina trešām personām oficiālu mehānismu galīgā lēmuma ietekmēšanai un tāpēc ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem.

Tomēr NCB un trešo personu dialogs, pat ja tā pamatā ir likumā noteikti pienākumi sniegt informāciju un apmainīties viedokļiem, atbilst centrālās bankas neatkarībai ar nosacījumu, ka:

• nenotiek iejaukšanās NCB lēmējinstitūciju locekļu neatkarībā;
• pilnībā tiek respektēts NCB prezidentu kā ECB lēmējinstitūciju locekļu īpašais statuss un
• tiek ievērotas Statūtos noteiktās konfidencialitātes prasības.^[36]

NCB lēmējinstitūciju locekļu atbrīvošana no pienākumiem

Statūtu noteikumiem attiecībā uz trešo personu (piemēram, valdību) īstenoto NCB lēmējinstitūciju locekļu atbrīvošanu no pienākumiem (piemēram, saistībā ar pārskatiem) jāietver atbilstoši aizsargmehānismi, lai šādas pilnvaras neaizskartu atsevišķa NCB locekļa spēju patstāvīgi pieņemt ar ECBS uzdevumiem saistītus lēmumus (vai izpildīt ECBS līmenī pieņemtos lēmumus). Šajā nolūkā NCB statūtos ieteikts iekļaut skaidri paustu noteikumu.

Personiskā neatkarība

Centrālās bankas neatkarību aizsargā arī Statūtu noteikums par NCB lēmējinstitūciju locekļu amata pilnvaru termiņa nodrošinājumu. NCB prezidenti ir ECB Ģenerālpadomes locekļi un pēc tam, kad viņu dalībvalstis ievieš euro, kļūst par ECB Padomes locekļiem. NCB prezidentus nevar uzskatīt par dalībvalstu pārstāvjiem, kad viņi pilda ECB Padomes vai Ģenerālpadomes locekļu pienākumus.^[37] Statūtu 14.2. pantā noteikts, ka NCB statūtos īpaši jāparedz minimālais prezidenta amata pilnvaru termiņš – pieci gadi. Nodrošināta arī aizsardzība pret prezidentu patvarīgu atbrīvošanu no amata, nosakot, ka viņus var atbrīvot no amata tikai tad, ja viņi vairs neatbilst pienākumu veikšanai vajadzīgajiem nosacījumiem vai atzīti par vainīgiem nopietnā pārkāpumā. Šādos gadījumos Statūtu 14.2. pants paredz iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā, kas ir tiesīga anulēt valsts lēmumu par prezidenta atbrīvošanu no amata.^[38] Statūtu 14.2. panta izpratnē prezidenta pilnvaru apturēšana uz laiku faktiski nozīmē prezidenta atbrīvošanu no amata.^[39] NCB statūtiem jāatbilst šim noteikumam, kā skaidrots tālāk tekstā.

Līguma 130. pants nosaka aizliegumu valstu valdībām un jebkura veida institūcijām ietekmēt NCB lēmējinstitūciju locekļus to uzdevumu izpildē. Konkrēti, dalībvalstis nedrīkst censties ietekmēt NCB lēmējinstitūciju locekļus, izdarot grozījumus nacionālajos tiesību aktos, kas skar to atalgojumu, ievērojot principu, ka šādi grozījumi drīkst attiekties tikai uz locekļiem, kas tiks iecelti amatā nākotnē.^[40]

Prezidentu minimālais amata pilnvaru termiņš

Saskaņā ar Statūtu 14.2. pantu NCB statūtiem jāparedz, ka minimālais prezidenta amata pilnvaru termiņš ir pieci gadi. Tas neaizliedz ilgākus amata pilnvaru termiņus, savukārt neierobežotam amata pilnvaru termiņam nav nepieciešama statūtu pielāgošana, ja iemesli prezidenta atbrīvošanai no amata atbilst Statūtu 14.2. pantam. Īsākam pilnvaru termiņam nav pamatojuma pat tad, ja tas noteikts tikai pārejas periodā.^[41] Nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka obligātu pensijas vecumu, jānodrošina, lai pensijas vecuma sasniegšana nepārtrauktu Statūtu 14.2. pantā paredzēto minimālo amata pilnvaru termiņu. NCB prezidentam šādam termiņam ir prioritāte attiecībā pret obligāto pensijas vecumu.^[42] Ja tiek grozīti NCB statūti, tiesību aktam, ar kuru tiek veikti grozījumi, jānodrošina prezidenta un citu ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanā iesaistītu lēmējinstitūciju locekļu amata pilnvaru termiņa aizsardzība.^[43]

Pamatojums prezidentu atbrīvošanai no amata

NCB statūtiem jānodrošina, ka prezidentus nevar atbrīvot no amata tādu iemeslu dēļ, kuri nav minēti Statūtu 14.2. pantā. Šajā Statūtu pantā minētās prasības mērķis ir neļaut iestādēm, kuras ir iesaistītas prezidentu iecelšanā amatā, īpaši konkrētajai valdībai vai parlamentam, patvarīgi atbrīvot prezidentu no amata. NCB statūtos vai nu jābūt atsaucei uz Statūtu 14.2. pantu, jāietver tā noteikumi un jānorāda to izcelsme, jāsvītro jebkāda nesaderība ar 14.2. pantā paredzētajiem atbrīvošanas iemesliem, vai arī jāatsakās no norādēm uz atbrīvošanas iemesliem (jo Statūtu 14.2. panta noteikumi ir tieši piemērojami).^[44] Kad prezidenti ir ievēlēti vai iecelti, viņu atbrīvošana no amata var notikt, vienīgi pamatojoties uz Statūtu 14.2. pantā minētajiem iemesliem, pat ja prezidenti vēl nav uzsākuši pienākumu izpildi. Tā kā nosacījumi centrālās bankas vadītāja atbrīvošanai no amata ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, to piemērošana un interpretācija nav atkarīga no nacionālā konteksta.^[45] Visbeidzot, atbilstoši tai piešķirtajām pilnvarām saskaņā ar Statūtu 14.2. panta otro daļu Eiropas Savienības Tiesai jāpārliecinās, ka pieņemto lēmumu par nacionālās centrālās bankas prezidenta atbrīvošanu no amata pamato pietiekamas norādes par nopietna pārkāpuma izdarīšanu, ar kurām šādu rīcību varētu pamatot.^[46]

Pārējo ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistīto NCB lēmējinstitūciju locekļu amata pilnvaru termiņa nodrošinājums un pamatojums atbrīvošanai no amata

Piemērojot tādus pašus noteikumus, kādi nosaka prezidenta amata pilnvaru termiņu un pamatojumu atbrīvošanai no amata, citiem NCB lēmējinstitūciju locekļiem, kas veic ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, nodrošina viņu personisko neatkarību.^[47] Statūtu 14.2. panta noteikumos nav noteikts, ka amata pilnvaru termiņa nodrošinājums attiecas tikai uz NCB prezidentiem, bet Līguma 130. pants un Statūtu 7. pants attiecas uz NCB "lēmējinstitūciju locekļiem", nevis konkrēti uz prezidentiem. Tas ir īpaši svarīgi, ja prezidents ir "pirmais starp līdzīgiem" kolēģiem ar vienādām balsstiesībām vai ja šie citi locekļi iesaistīti ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanā.

Tiesības uz lēmumu apstrīdēšanu tiesā

Lai ierobežotu politiskās rīcības brīvības iespējas, vērtējot pamatojumu atbrīvošanai no amata, NCB lēmējinstitūciju locekļiem jāparedz tiesības neatkarīgā tiesā apstrīdēt jebkuru lēmumu par viņu atbrīvošanu no amata.

Statūtu 14.2. pantā noteikts, ka no amata atbrīvotie NCB prezidenti šo lēmumu var apstrīdēt Eiropas Savienības Tiesā. Nacionālajos tiesību aktos jāiekļauj atsauce uz Statūtiem vai arī nav jāmin tiesības apstrīdēt šādu lēmumu Eiropas Savienības Tiesā (jo Statūtu 14.2. panta noteikumi ir tieši piemērojami). Eiropas Savienības Tiesa ir pilnvarota atcelt valsts pasākumu atbrīvošanai no amata, ja tiek konstatēts, ka tas ir pretrunā Savienības tiesībām.^[48]

Nacionālajos tiesību aktos arī jāparedz tiesības valsts tiesās apstrīdēt lēmumu par citu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistīto NCB lēmējinstitūciju locekļu atbrīvošanu no amata. Šīs tiesības var būt gan vispārējo tiesību jautājums, gan īpaša norma. Lai gan šīs tiesības, iespējams, ir nodrošinātas ar vispārējām tiesībām, tiesiskās paļāvības apsvērumu dēļ būtu ieteicams konkrēti noteikt šādas apstrīdēšanas tiesības.

Nodrošinājums pret interešu konfliktu

Personiskā neatkarība ietver arī jebkādu interešu konfliktu rašanās novēršanu, ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistītu NCB lēmējinstitūciju locekļiem veicot to pienākumus attiecībā uz savām NCB (NCB prezidentiem – arī attiecībā uz ECB) un jebkuras citas šo lēmējinstitūciju locekļu iespējamās funkcijas, kas varētu apdraudēt viņu personisko neatkarību.^[49] Principā dalība ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistītā lēmējinstitūcijā nav savienojama ar citu funkciju veikšanu, kas varētu izraisīt interešu konfliktu. Konkrēti, šādi lēmējinstitūciju locekļi nedrīkst ieņemt amatus un viņiem nedrīkst būt intereses, kas varētu ietekmēt viņu darbību, viņiem pārstāvot valsts izpildvaras vai likumdevējvaras institūcijas vai reģionu vai vietējā līmeņa pārvaldes institūcijas, vai saistībā ar dalību kādā komercorganizācijā. Sevišķi jārūpējas, lai novērstu potenciālus interešu konfliktus saistībā ar lēmējinstitūciju locekļiem, kuriem nav izpildfunkciju.

Finansiālā neatkarība

NCB kopējā neatkarība būtu apdraudēta, ja tā nevarētu savu pilnvaru pildīšanai (t.i., ar ECBS saistītu uzdevumu izpildei saskaņā ar Līgumu un Statūtiem) autonomi izmantot pietiekamus finanšu resursus.^[50]

Dalībvalstis nedrīkst pieļaut, ka to NCB nav pietiekamu finanšu līdzekļu un pietiekama tīrā pašu kapitāla^[51] attiecīgi ar ECBS vai Eurosistēmu saistītu uzdevumu veikšanai. Jāatzīmē, ka Statūtu 28.1. un 30.4. pantā ECB paredzēta iespēja prasīt NCB veikt turpmākus ieguldījumus ECB kapitālā un ieskaitīt papildu līdzekļus ārējās rezervēs.^[52] Turklāt Statūtu 33.2. pantā noteikts^[53], ka gadījumā, ja ECB radušies zaudējumi, kurus nav iespējams pilnībā segt no vispārējo rezervju fonda, ECB Padome var pieņemt lēmumu kompensēt atlikušos zaudējumus no attiecīgā finanšu gada monetārajiem ienākumiem proporcionāli summām, kas sadalītas NCB, bet nepārsniedzot tās. Finansiālās neatkarības princips nozīmē, ka, izpildot šos nosacījumus, NCB jāspēj netraucēti veikt savas funkcijas.

Turklāt finansiālās neatkarības princips nosaka, ka NCB rīcībā jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai veiktu ne tikai tās ar ECBS saistītos, bet arī nacionālos uzdevumus (piemēram, finanšu sektora uzraudzību, tās pārvaldes un darbības finansēšanu, ārkārtas likviditātes atbalsta sniegšanu^[54]).

Visu minēto iemeslu dēļ finansiālā neatkarība nozīmē arī to, ka NCB vienmēr jābūt pietiekami kapitalizētai. Īpaši jānovērš jebkura situācija, kuras dēļ ilgākā laika periodā NCB tīrais pašu kapitāls ir mazāks par tās statūtkapitālu vai pat negatīvs, t.sk. gadījumi, kad zaudējumi, kas pārsniedz kapitāla un rezervju apjomu, tiek pārnesti uz nākamo periodu.^[55][56] Katrs šāds gadījums var negatīvi ietekmēt NCB spēju veikt ne tikai tai noteiktos ar ECBS saistītos uzdevumus, bet arī nacionālos uzdevumus. Turklāt šāda situācija var ietekmēt Eurosistēmas monetārās politikas uzticamību. Tāpēc gadījumā, ja NCB tīrais pašu kapitāls kļūst mazāks par tās statūtkapitālu vai pat negatīvs, attiecīgajai dalībvalstij pieņemamā laika periodā savai NCB jānodrošina atbilstošs kapitāla apjoms vismaz statūtkapitāla līmenī, lai ievērotu finansiālās neatkarības principu. Attiecībā uz ECB Padome jau atzinusi šā jautājuma nozīmīgumu, pieņemot Padomes 2000. gada 8. maija Regulu (EK) Nr. 1009/2000 par Eiropas Centrālās bankas kapitāla palielināšanu.^[57] Tas deva ECB Padomei iespēju lemt par faktisku ECB kapitāla palielinājumu, lai saglabātu kapitāla bāzes pietiekamību ECB darbības atbalstam;^[58] NCB finansiāli jāspēj izpildīt šādu ECB lēmumu.

Finansiālās neatkarības jēdziens jāvērtē, ņemot vērā to, vai kāda trešā persona var tieši vai netieši ietekmēt ne tikai NCB uzdevumu izpildi, bet arī tās spēju gan operacionāli (cilvēkresursu ziņā), gan finansiāli (pietiekamu finanšu līdzekļu ziņā) īstenot savas pilnvaras. Šajā ziņā tālāk izklāstītie finansiālās neatkarības aspekti ir īpaši nozīmīgi.^[59] Tās ir finansiālās neatkarības iezīmes, attiecībā uz kurām NCB ir visneaizsargātākās pret ārējo ietekmi.

Budžeta noteikšana

Ja trešai personai ir tiesības noteikt vai ietekmēt NCB budžetu, tas nav savienojams ar finansiālo neatkarību, ja vien tiesību aktā nav iekļauta drošības klauzula, paredzot, ka šādas tiesības neietekmē NCB ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus.^[60]

Grāmatvedības noteikumi

Pārskati jāsagatavo saskaņā ar vispārējiem grāmatvedības noteikumiem vai NCB lēmējinstitūciju pieņemtajiem noteikumiem. Ja šādus noteikumus pieņēmušas trešās personas, tajos vismaz jāņem vērā NCB lēmējinstitūciju priekšlikumi.

Gada finanšu pārskati jāapstiprina NCB lēmējinstitūcijām, piedaloties neatkarīgiem grāmatvežiem, un var arī pieprasīt, lai tos ex post apstiprina trešās personas (piemēram, valdība vai parlaments). NCB lēmējinstitūcijām jāspēj patstāvīgi un profesionāli lemt par peļņas aprēķinu.

Ja NCB darbība pakļauta valsts revīzijas institūcijas kontrolei vai tādas līdzīgas institūcijas kontrolei, kurai uzticēts pienākums pārbaudīt valsts finanšu izlietojumu, pārbaudes apjomam jābūt skaidri noteiktam normatīvajos aktos^[61], tā nedrīkst ietekmēt NCB neatkarīgo ārējo revidentu darbību^[62], un turklāt atbilstoši institucionālās neatkarības principam tai jāievēro aizliegums dot norādījumus NCB un tās lēmējinstitūcijām, un tā nedrīkst iejaukties NCB veicamo ar ECBS saistīto uzdevumu izpildē.^[63] Valsts revīzija jāveic, balstoties uz nepolitiskiem, neatkarīgiem un pilnīgi profesionāliem pamatiem.^[64]

Peļņas sadale, NCB kapitāls un finanšu uzkrājumi

Attiecībā uz peļņas sadali NCB statūti var noteikt, kā sadalāma tās peļņa. Ja šādu noteikumu nav, lēmums par peļņas sadali būtu jāpieņem NCB lēmējinstitūcijai, balstoties uz profesionāliem apsvērumiem un neatkarīgi no trešo personu ieskatiem, ja vien drošības klauzulā nav skaidri paredzēts, ka tas neietekmē finanšu līdzekļus, kuri nepieciešami, lai NCB varētu veikt ar ECBS saistītus, kā arī savus nacionālos uzdevumus.^[65]

Peļņu var ieskaitīt valsts budžetā tikai pēc tam, kad segti iepriekšējo gadu uzkrātie zaudējumi^[66] un radīti finanšu uzkrājumi, kas nepieciešami NCB kapitāla un aktīvu patiesās vērtības nodrošināšanai. Pagaidu vai ad hoc likumdošanas pasākumi, kas ietver norādījumus NCB saistībā ar tās peļņas sadali, nav pieļaujami.^[67] Līdzīgi arī NCB nerealizēto kapitāla guvumu aplikšana ar nodokli pārkāptu finanšu neatkarības principu.^[68]

Dalībvalsts nedrīkst noteikt NCB kapitāla samazinājumu bez NCB lēmējinstitūciju ex ante piekrišanas; tām jācenšas nodrošināt, ka NCB ir pietiekami finanšu līdzekļi Līguma 127. panta 2. punktā un Statūtos NCB kā ECBS dalībniecei paredzēto pilnvaru īstenošanai. Šā paša iemesla dēļ grozījumi NCB peļņas sadales noteikumos jārosina un lēmums jāpieņem tikai sadarbībā ar NCB, kas vislabāk spēj novērtēt tai nepieciešamo rezerves kapitāla līmeni.^[69] Attiecībā uz finanšu uzkrājumiem jeb drošības rezervi NCB jābūt tiesībām neatkarīgi veidot finanšu uzkrājumus, lai aizsargātu sava kapitāla un aktīvu patieso vērtību. Dalībvalstis arī nedrīkst traucēt NCB veidot savu rezerves kapitālu apjomā, kāds nepieciešams ECBS dalībniecei savu uzdevumu veikšanai.^[70]

Uzraudzības iestāžu finansiālā atbildība

Vairākumā dalībvalstu finanšu uzraudzības iestādes iekļautas NCB. Ja šādas iestādes pakļautas NCB neatkarīgai lēmumu pieņemšanai, problēmu nav. Taču, ja likums paredz, ka šīs uzraudzības iestādes tomēr pieņem patstāvīgus lēmumus, svarīgi nodrošināt, lai to lēmumi neapdraudētu NCB finanses kopumā. Šādos gadījumos nacionālajos tiesību aktos jāparedz, ka NCB ir galīgā kontrole pār jebkuru uzraudzības iestāžu lēmumu, kas varētu ietekmēt NCB neatkarību, īpaši tās finansiālo neatkarību.^[71]

Autonomija personāla jautājumos

Dalībvalstis nav tiesīgas pasliktināt NCB iespējas pieņemt darbā un noturēt kvalificētus darbiniekus, kas NCB nepieciešami, lai neatkarīgi pildītu Līgumā un Statūtos tai noteiktos uzdevumus.^[72] Turklāt NCB arī nedrīkst nostādīt tādā situācijā, kad tā savu personālu kontrolē tikai daļēji vai nekontrolē vispār vai kad dalībvalsts valdība var ietekmēt NCB politiku personāla jautājumos.^[73] Par jebkuriem grozījumiem tiesību aktu normās attiecībā uz NCB lēmējinstitūciju un tās darbinieku atalgojumu jālemj ciešā un efektīvā sadarbībā ar NCB,^[74] pienācīgi ņemot vērā tās viedokli, lai nodrošinātu NCB nepārtrauktu spēju neatkarīgi pildīt tai uzticētos uzdevumus.^[75] Autonomija personāla jautājumos attiecas arī uz darbinieku pensijām. Turklāt grozījumi, kuri nosaka NCB personāla atalgojuma samazināšanos, nedrīkst ietekmēt attiecīgās NCB spēju pārvaldīt savus finanšu līdzekļus, t.sk. tās izmaksātā atalgojuma samazināšanas rezultātā radušos līdzekļus.^[76]

Īpašums un īpašumtiesības

Trešo personu tiesības iejaukties vai sniegt norādījumus NCB saistībā ar īpašumu, kas atrodas NCB turējumā, nav savienojamas ar finansiālās neatkarības principu.

2.2.4. Konfidencialitāte

Statūtu 37. pantā noteiktais ECB un NCB darbinieku, kā arī ECB un NCB vadības struktūru locekļu pienākums neizpaust dienesta noslēpumu var veicināt līdzīgu nosacījumu iekļaušanu NCB statūtos vai dalībvalstu tiesību aktos. Savienības tiesību aktu un saskaņā ar tiem pieņemto noteikumu prioritāte nozīmē arī to, ka nacionālajiem tiesību aktiem par trešo personu piekļuvi dokumentiem jāievēro attiecīgās Savienības tiesību aktu, t.sk. Statūtu 37. panta, normas un tie nedrīkst izraisīt ECBS konfidencialitātes režīma pārkāpumus.^[77] Valsts revīzijas iestādes vai tai līdzīgas institūcijas piekļuve NCB konfidenciālai informācijai un dokumentiem jānodrošina tikai likumā paredzēto informāciju saņemošās iestādes uzdevumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, nekaitējot ECBS neatkarībai un ECBS konfidencialitātes režīmam, kas jāievēro NCB lēmējinstitūciju locekļiem un NCB darbiniekiem.^[78] NCB jānodrošina, lai šādas iestādes aizsargātu tām nodotās informācijas un dokumentu konfidencialitāti līmenī, kas atbilst NCB izmantotajam līmenim.

2.2.5. Monetārās finansēšanas un privileģēta režīma aizliegums

Attiecībā uz monetārās finansēšanas aizliegumu un privileģēta režīma aizliegumu dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, bija jāpieskaņo nacionālie tiesību akti, lai izpildītu attiecīgos Līguma un Statūtu nosacījumus, un tiem bija jābūt spēkā attiecīgi 2004. gada 1. maijā, 2007. gada 1. janvārī un 2013. gada 1. jūlijā. Zviedrijā nepieciešamajiem pielāgojumiem bija jāstājas spēkā līdz 1995. gada 1. janvārim.

Monetārās finansēšanas aizliegums

Līguma 123. panta 1. punkts aizliedz pieļaut konta pārtēriņu, kā arī aizliedz ECB vai dalībvalstu NCB nodrošināt jebkādus citus kredīta pakalpojumus ES iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, dalībvalstu centrālajām valdībām, reģionālajām, vietējām vai citām publiskajām iestādēm, citiem publisko tiesību subjektiem vai publiskajiem uzņēmumiem.

Tas aizliedz arī ECB vai NCB tieši pirkt parāda instrumentus no minētajām valsts sektora iestādēm. Līgumā ietverts viens atbrīvojums no monetārās finansēšanas aizlieguma. Tas neattiecas uz kredītiestādēm ar valsts kapitāla līdzdalību, kam saistībā ar rezervju apgādi no centrālajām bankām piemēro tādu pašu režīmu kā privātām kredītiestādēm (Līguma 123. panta 2. punkts). Turklāt ECB un NCB var darboties kā minēto valsts sektora iestāžu fiskālie aģenti (Statūtu 21.2. pants). Monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas precīzā joma tālāk skaidrota Padomes 1993. gada 13. decembra Regulā (EK) Nr. 3603/93, kas sniedz definīcijas Līguma 104. pantā un 104. b panta 1. punktā^[79] minēto aizliegumu piemērošanai un kas nepārprotami nosaka, ka aizliegums aptver jebkuru valsts sektora saistību finansējumu attiecībā uz trešām personām.

Monetārās finansēšanas aizliegums ir ārkārtīgi nozīmīgs, lai nodrošinātu, ka netiek traucēta monetārās politikas galvenā uzdevuma (t.i., saglabāt cenu stabilitāti) izpilde. Turklāt centrālās bankas veiktā valsts sektora finansēšana mazina fiskālās disciplīnas ievērošanas nepieciešamību. Tāpēc, lai nodrošinātu aizlieguma striktu piemērošanu, tas jāinterpretē paplašināti, ievērojot tikai dažus ierobežotus izņēmumus, kas noteikti Līguma 123. panta 2. punktā un Regulā (EK) Nr. 3603/93. Tādējādi, lai gan Līguma 123. panta 1. punktā īpaši minēti "kredīta pakalpojumi", t.i., ar pienākumu atmaksāt līdzekļus, aizliegums a fortiori attiecas uz citiem finansēšanas veidiem, t.i., bez pienākuma atmaksāt līdzekļus.

ECB vispārējā nostāja attiecībā uz aizlieguma ievērošanu nacionālajos tiesību aktos galvenokārt veidota, dalībvalstīm konsultējoties ar ECB par nacionālo tiesību aktu projektiem saskaņā ar Līguma 127. panta 4. punktu un 282. panta 5. punktu.^[80]

Nacionālie tiesību akti, kas attiecas uz monetārās finansēšanas aizliegumu

Gadījumos, kad nacionālie tiesību akti atspoguļo Līguma 123. panta vai Regulas (EK) Nr. 3603/93 normas, tie nedrīkst sašaurināt monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas jomu vai paplašināt ES tiesību aktos noteiktos atbrīvojumus. Piemēram, nacionālie tiesību akti, kas nosaka, ka NCB finansē dalībvalsts finansiālās saistības pret starptautiskajām finanšu iestādēm vai trešām valstīm, principā ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu. Regula (EK) Nr. 3603/93 izņēmuma kārtā ļauj NCB finansēt valsts sektora saistības pret SVF, ja tā rezultātā rodas prasības ārvalstu valūtās, kam ir visas rezervju aktīviem raksturīgās iezīmes.^[81] Šīs konkrētās iezīmes, kuras nosaka prasījumu rezervju aktīvu kvalitāti, attiecas uz to pieejamību pēc pieprasījuma maksājumu bilances finansējuma vajadzību apmierināšanai un citiem ar to saistītiem mērķiem. Tas nozīmē, ka jānodrošina kredītu kvalitāte un prasību likviditāte.^[82]

Valsts sektora vai valsts sektora saistību pret trešām personām finansēšana

Nacionālie tiesību akti nedrīkst prasīt NCB finansēt citu valsts sektora struktūru funkciju izpildi vai valsts sektora saistības pret trešām personām. Tas vienlīdz attiecināms uz jaunu uzdevumu uzdošanu NCB. Šajā nolūkā jāvērtē katrs atsevišķais gadījums, lai noteiktu, vai NCB uzdotais uzdevums uzskatāms par centrālās bankas uzdevumu vai par valdības uzdevumu, t.i., uzdevumu, kas ietilpst valdības atbildības jomā.^[83] Citiem vārdiem, jāizveido atbilstoši drošības mehānismi, lai nodrošinātu, ka nenotiek monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanas uzdevuma apiešana. ECB Padome apstiprinājusi kritērijus, lai noteiktu, ko varētu uzskatīt par valsts sektora saistībām Regulas (EK) Nr. 3603/93 izpratnē vai, citiem vārdiem, kas uzskatāms par valdības uzdevumu.^[84] Lai nodrošinātu monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu, NCB par tai uzticētu jaunu uzdevumu jāsaņem pilna un atbilstoša atlīdzība, ja tas: a) nav centrālās bankas uzdevums vai darbība, kura veicina centrālās bankas uzdevuma izpildi, vai b) tas saistīts ar valdības uzdevumu un tiek pildīts valdības interesēs.^[85] Svarīgi kritēriji, lai klasificētu jaunu uzdevumu kā valdības uzdevumu, ir šādi: a) tā netipiskais raksturs; b) fakts, ka tas tiek veikts valdības vārdā un vienīgi valdības interesēs, un c) tā ietekme uz NCB institucionālo, finansiālo un personisko neatkarību. Konkrētāk, uzdevumu var klasificēt par valdības uzdevumu, ja jaunā uzdevuma veikšana atbilst vienam no šādiem nosacījumiem: a) tas rada nenovērstus interešu konfliktus ar esošajiem centrālās bankas uzdevumiem; b) tas ir nesamērīgs salīdzinājumā ar NCB finansiālo vai organizatorisko kapacitāti; c) tas neiederas NCB institucionālajā uzbūvē; d) tas slēpj būtiskus finanšu riskus un e) tas pakļauj NCB lēmējinstitūciju locekļus politiskiem riskiem, kas ir nesamērīgi un kas var arī negatīvi ietekmēt viņu personisko neatkarību.^[86]

Daži no NCB uzticētajiem jaunajiem uzdevumiem, ko ECB uzskatīja par valdības uzdevumiem, ir šādi: a) uzdevumi saistībā ar noregulējuma fondu vai finanšu vienošanos finansēšanu, kā arī noguldījumu garantiju vai investoru kompensāciju sistēmām;^[87] b) uzdevumi saistībā ar banku konta numuru centrālā reģistra izveidi;^[88] c) kredīta starpnieka uzdevumi;^[89] d) uzdevumi saistībā ar apdrošināšanas prēmiju pārvedumu aprēķināšanai nepieciešamo datu vākšanu, uzturēšanu un apstrādi;^[90] e) uzdevumi saistībā ar konkurences aizsardzību hipotekāro kredītu tirgū;^[91] f) uzdevumi saistībā ar resursu nodrošināšanu struktūrām, kuras ir neatkarīgas no NCB un darbojas kā valdības iestādes;^[92] g) informācijas iestādes uzdevumi ar mērķi atvieglot pārrobežu parāda piedziņu civillietās un komerclietās;^[93] h) uzdevumi saistībā ar apdrošināšanas prasību datubāzes izveidi;^[94] i) uzdevumi saistībā ar zinātniskas analīzes veikšanu valdības struktūru vārdā un to labā;^[95] j) uzdevumi saistībā ar valsts aizsardzības gatavību, kas pārsniedz centrālās bankas iekšējās neparedzēto gadījumu plānošanas uzdevumus.^[96] Tomēr centrālās bankas uzdevumi var būt arī uzraudzības uzdevumi^[97] vai ar šiem uzraudzības uzdevumiem saistīti uzdevumi – piemēram, ar patērētāju tiesību aizsardzību finanšu pakalpojumu jomā^[98] vai kredītiestāžu kredītu pārstrukturēšanas prasību ievērošanu^[99] saistīti uzdevumi, kredītu saņemošo uzņēmumu^[100] vai finanšu līzinga uzņēmumu uzraudzība,^[101] patēriņa kredītu izsniedzēju un starpnieku uzraudzība,^[102] mikrokredītu izsniedzēju licencēšana un uzraudzība,^[103] kredītinformācijas aģentūru uzraudzība,^[104] etalona procentu likmju administratoru uzraudzība,^[105] uzraudzības uzdevumi, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem ieguldījumu pakalpojumu un produktu jomā,^[106] uzdevumi saistībā ar maksājumu shēmu pārraudzību,^[107] uzdevumi saistībā ar to noteikumu uzraudzību, kuri saistīti ar vienoto euro maksājumu telpu,^[108] uzdevumi saistībā ar kredītiestāžu veiktās nodrošināto obligāciju emisijas uzraudzību,^[109] uzdevumi saistībā ar Savienības tiesību aktu attiecībā uz maksājumu kontiem piemērošanu un ievērošanas nodrošināšanu,^[110] administratīvā noregulējuma uzdevumi vai konkrēti uzdevumi saistībā ar noguldījumu garantiju vai ieguldītāju aizsardzības sistēmām^[111] vai uzdevumi saistībā ar kredītreģistru darbību un pārvaldību.^[112]

Turklāt NCB nedrīkst nodrošināt pagaidu finansējumu, lai dalībvalsts varētu izpildīt savas saistības sakarā ar valsts garantijām, kas izsniegtas par banku saistībām.^[113] Centrālās bankas pilnībā nerealizētas, neuzskaitītas un neauditētas peļņas sadale arī ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu. Lai ievērotu monetārās finansēšanas aizliegumu, līdzekļi, kas saskaņā ar spēkā esošajiem peļņas sadales noteikumiem tiek ieskaitīti valsts budžetā, pat daļēji nedrīkst tikt izmaksāti no NCB rezerves kapitāla. Tāpēc peļņas sadales noteikumi nedrīkst skart NCB rezerves kapitālu. Turklāt, kad NCB aktīvi tiek nodoti valstij, atlīdzība par tiem jāmaksā atbilstoši tirgus vērtībai un to nodošanai jānotiek vienlaikus ar atlīdzības samaksu.^[114]

Līdzīgi nav atļauta iejaukšanās citu Eurosistēmas uzdevumu izpildē, piemēram, ārējo rezervju pārvaldīšanā, ieviešot nodokļus teorētiski iespējamam un nerealizētam kapitāla pieaugumam, jo tādējādi izveidotos zināms centrālās bankas kredīta valsts sektoram veids, avansā sadalot nākotnes un nenoteiktu peļņu.^[115]

Valsts sektora saistību pārņemšana

Nacionālie tiesību akti, kas prasa NCB pārņemt agrāk neatkarīgas valsts iestādes saistības kādu uzdevumu un pienākumu nacionālās reorganizācijas rezultātā (piemēram, nododot NCB noteiktus uzraudzības uzdevumus, ko iepriekš veikušas valsts vai neatkarīgas valsts iestādes vai institūcijas), pilnībā nenodrošinot NCB pret visām finanšu saistībām, kas izriet no šādas institūcijas iepriekšējām darbībām, būtu pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu.^[116] Tāpat arī valsts tiesību akti, kas daudzos apstākļos prasa NCB pirms noregulējuma darbību veikšanas saņemt valdības apstiprinājumu, bet nenosaka, ka NCB atbildība skar tikai tās administratīvo rīcību, būtu pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu.^[117] Līdzīgi arī valsts tiesību akti, kas prasa NCB maksāt kompensāciju par zaudējumiem, ja rezultātā šī NCB pārņem valsts saistības, būtu pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu.^[118]

Finansiāls atbalsts kredītiestādēm un/vai finanšu iestādēm

Nacionālie tiesību akti, kas nosaka, ka NCB neatkarīgi un pēc saviem ieskatiem sniedz kredītiestādēm ar centrālās bankas uzdevumiem (piemēram, monetāro politiku, maksājumu sistēmām vai īslaicīga likviditātes atbalsta operācijām) nesaistītu finansējumu, īpaši, lai atbalstītu maksātnespējīgas kredītiestādes un/vai citas finanšu iestādes, būtu pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu.

Tas īpaši attiecas uz atbalstu maksātnespējīgām kredītiestādēm. Pamatojums ir tāds, ka, finansējot maksātnespējīgu kredītiestādi, NCB uzņemtos valdības uzdevumu.^[119] Tādas pašas bažas rodas, ja Eurosistēma sniedz finansējumu kredītiestādei, kas rekapitalizēta, lai atjaunotu tās maksātspēju, tieši izvietojot valsts emitētus parāda instrumentus, ja nepastāv alternatīvi uz tirgus instrumentiem balstīta finansējuma avoti (tālāk tekstā – rekapitalizācijas obligācijas) un ja šādas obligācijas paredzēts lietot kā nodrošinājumu. Šādā gadījumā valsts veiktā kredītiestādes rekapitalizācija, tieši izvietojot rekapitalizācijas obligācijas, kā arī vēlāka rekapitalizācijas obligāciju izmantošana par nodrošinājumu centrālās bankas likviditātes operācijās izraisa bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma pārkāpumu.^[120] Ārkārtas likviditātes atbalstam, ko NCB neatkarīgi un pilnībā pēc saviem ieskatiem sniedz maksātspējīgai kredītiestādei, pamatojoties uz valsts garantijas veidā sniegtu nodrošinājuma vērtspapīru, jāatbilst šādiem kritērijiem: 1) tam jānodrošina, ka NCB sniegtais kredīts ir ar iespējami īsāku termiņu; 2) jābūt sistēmiskās stabilitātes aspektu apdraudējumam; 3) nedrīkst būt šaubu par valsts garantijas juridisko spēkā esamību un realizējamību saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem un 4) nedrīkst būt šaubu par valsts garantijas ekonomisko atbilstību – tai jāsedz gan aizdevumu pamatsumma, gan procentu maksājumi.^[121]

Šajā sakarā būtu jāapsver atsauces uz Līguma 123. pantu ietveršana valsts tiesību aktos.

Finansiāls atbalsts noregulējuma fondiem vai finanšu vienošanām un noguldījumu apdrošināšanas vai ieguldītāju kompensācijas sistēmām

NCB veiktā noregulējuma fonda vai noguldījumu garantiju fonda, kas Līguma 123. panta 1. punkta izpratnē uzskatāma par "publisko tiesību subjektu", finansēšana neatbilst monetārās finansēšanas aizliegumam. Iestādi uzskata par "publisko tiesību subjektu", ja tā atbilst šādām pazīmēm: a) tā izveidota konkrētam mērķim, lai apmierinātu sabiedriskās vajadzības, neveicot ražošanu vai komercdarbību; b) tā ir juridiskā persona un c) tā ir tieši atkarīga no Līguma 123. panta 1. punktā minētajām valsts sektora struktūrām. Tiek uzskatīts, ka tieša atkarība no šīm valsts sektora struktūrām pastāv gadījumos, kad tās ir iestādes galvenās finansētājas vai tās veic iestādes pārvaldības uzraudzību, vai kad valdē, pārvaldē vai uzraudzības padomē vairāk nekā pusi locekļu ieceļ šīs valsts sektora struktūras.^[122]

Lai gan administratīvā noregulējuma uzdevumus pamatā uzskata par tādiem, kas saistīti ar Līguma 127. panta 5. punktā minētajiem uzdevumiem, un, pat ja finansējumu nenodrošina "publisko tiesību subjekts", jebkura noregulējuma fonda vai finansiālas vienošanās finansēšana neatbilst monetārās finansēšanas aizliegumam.^[123] Ja NCB darbojas kā noregulējuma iestāde, tai nekādā gadījumā nevajadzētu uzņemties vai finansēt pagaidu finansējuma iestādes vai aktīvu pārvaldības struktūras saistības.^[124] Šajā sakarā valsts tiesību aktiem skaidri jānorāda, ka NCB neuzņemsies vai nefinansēs šādu struktūru saistības.^[125]

Direktīva par noguldījumu garantiju sistēmām^[126] un Direktīva par ieguldītāju kompensācijas sistēmām^[127] paredz, ka noguldījumu garantiju sistēmu un ieguldītāju kompensācijas sistēmu izmaksas jāsedz attiecīgi pašām kredītiestādēm un ieguldījumu sabiedrībām. Izņemot gadījumus, kad tiek finansēts "publisko tiesību subjekts", nacionālie tiesību akti, kas nosaka to, ka NCB finansē kredītiestādēm paredzētu valsts noguldījumu garantiju sistēmu vai ieguldījumu uzņēmumiem paredzētu valsts ieguldītāju kompensācijas sistēmu, nepārkāptu monetārās finansēšanas aizliegumu tikai tad, ja tas būtu īstermiņa finansējums kā risinājums ārkārtas situācijās, kad pastāv sistēmiskās stabilitātes aspektu apdraudējums, un lēmumu pieņemšana būtu pēc NCB ieskatiem.^[128] Šajā sakarā būtu jāapsver atsauces uz Līguma 123. pantu ietveršana valsts tiesību aktos. Izmantojot tiesības pēc saviem ieskatiem izsniegt aizdevumu, NCB jānodrošina, lai tā de facto nepārņemtu valdības uzdevuma veikšanu.^[129] Konkrēti, centrālo banku atbalsts noguldījumu garantiju sistēmām nedrīkst kļūt par sistemātisku priekšfinansēšanas operāciju.^[130]

Fiskālā aģenta funkcija

Statūtu 21.2. pants nosaka, ka "ECB un valstu centrālās bankas var darboties kā fiskāli aģenti" "Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru, dalībvalstu centrālo valdību, reģionālo, vietējo vai citu publisko iestāžu, citu publisku tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu vajadzībām dalībvalstīs". Statūtu 21.2. panta mērķis ir paskaidrot, ka pēc monetārās politikas jomas pilnvaru nodošanas Eurosistēmai NCB drīkst turpināt sniegt fiskālā aģenta pakalpojumu, ko centrālās bankas parasti nodrošina valdībām un citām valsts iestādēm, nepārkāpjot monetārās finansēšanas aizliegumu. Turklāt Regula (EK) Nr. 3603/93 nosaka vairākus nepārprotamus un konkrētus monetārās finansēšanas aizlieguma izņēmumus attiecībā uz fiskālā aģenta funkcijām: 1) atļauti aizdevumi dienas ietvaros valsts sektoram ar nosacījumu, ka netiek pārkāpti vienas dienas ietvari un nav iespējas tos pagarināt;^[131] 2) atļauta valsts sektora konta kreditēšana ar trešo personu izdotiem čekiem, pirms debetēta trasāta banka, ja kopš čeka saņemšanas brīža pagājis noteikts laika periods, kas atbilst konkrētās NCB čeku saņemšanas parastajam laikam, ar noteikumu, ka jebkādām kursa svārstībām, kas varētu rasties, ir izņēmuma raksturs, tās ir nelielas un īstermiņā izlīdzināsies^[132] un 3) atļauts turēt valsts sektora emitētās un valsts sektora kontos grāmatotās monētas, ja šādu aktīvu vērtība ir mazāka par 10% no apgrozībā esošo monētu vērtības.^[133]

Valsts tiesību aktiem par fiskālā aģenta funkciju kopumā jāatbilst ES tiesību normām un īpaši jāievēro monetārās finansēšanas aizliegums.^[134] Ņemot vērā Statūtu 21.2. pantā ietverto skaidro norādi par fiskālo aģentu pakalpojumu sniegšanu, kas ir likumīga funkcija, ko tradicionāli pilda NCB, centrālo banku sniegtie fiskālā aģenta pakalpojumi nepārkāpj monetārās finansēšanas aizliegumu, ja šie pakalpojumi tiek sniegti tikai fiskālā aģenta funkciju jomā un nav uzskatāmi par centrālo banku veiktu valsts sektora saistību finansēšanu attiecībā uz trešām personām vai centrālo banku veiktu valsts sektora kreditēšanu, kas neatbilst Regulā (EK) Nr. 3603/93 konkrēti definētajiem izņēmumiem.^[135] Valsts tiesību akti, kas ļauj NCB glabāt valdības noguldījumus un apkalpot valdības kontus, nerada bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu, ja vien šie akti neļauj izsniegt aizdevumus, ieskaitot konta pārtēriņu uz nakti. Tomēr bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu rastos, ja, piemēram, valsts tiesību akti pieļautu atlīdzību par noguldījumiem vai norēķinu konta atlikumiem, kas ir augstāka, nevis zemāka par tirgus procentu likmēm vai vienāda ar tām. Atlīdzība, kas ir augstāka nekā tirgus procentu likme, de facto ir aizdevums, kas ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizlieguma mērķi un tādējādi varētu to apdraudēt. Ir būtiski, lai jebkura atlīdzība par konta atlikumiem atspoguļotu tirgus raksturlielumus, un īpaši svarīgi ir korelēt noguldījumu atlīdzības likmi ar to termiņiem.^[136] Turklāt, NCB sniedzot fiskālā aģenta pakalpojumus bez atlīdzības, nerodas bažas par monetāro finansēšanu, ja vien tie ir fiskālā aģenta pamatpakalpojumi.^[137]

Privileģēta režīma aizliegums

Līguma 124. pants nosaka, ka "aizliegti ir visi pasākumi, kas nav pamatoti ar uzraudzības apsvērumiem un kas Savienības iestādēm un struktūrām, dalībvalstu valdībām, reģionālām, vietējām vai citām publiskām iestādēm vai citiem publisko tiesību subjektiem, vai publiskiem uzņēmumiem paredz privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm." Attiecībā uz monetārās finansēšanas aizliegumu privileģēta režīma aizlieguma mērķis ir mudināt dalībvalstis īstenot pārdomātu budžeta politiku, nepieļaujot to, ka valsts budžeta deficīta monetārā finansēšana vai valsts iestāžu privileģēts režīms attiecībās ar finanšu tirgiem novestu pie pārmērīga parāda līmeņa vai dalībvalstu pārmērīga budžeta deficīta.^[138]

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 3604/93^[139] 1. panta 1. punktu ar privileģētu režīmu saprot jebkuru normatīvo aktu vai citu saistošu tiesību aktu, kas pieņemts, īstenojot valsts varu, un kas: a) uzliek par pienākumu finanšu iestādēm iegādāties vai turēt ES iestāžu vai struktūru, centrālo valdību, reģionālo, vietējo vai citu publisko iestāžu, citu publisko tiesību subjektu vai dalībvalstu valsts uzņēmumu saistības vai b) piešķir nodokļu priekšrocības, ko var izmantot vienīgi finanšu iestādes, vai finanšu priekšrocības, kuras neatbilst tirgus ekonomikas principiem, lai iedrošinātu minētās iestādes iegādāties vai turēt šādas saistības.

NCB kā valsts iestādes nedrīkst veikt pasākumus, kas valsts sektoram nodrošina privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm, ja šādi pasākumi nav balstīti uz prudenciāliem apsvērumiem. Turklāt NCB ieviestos noteikumus par parāda instrumentu mobilizāciju vai ieķīlāšanu nedrīkst izmantot, lai apietu privileģēta režīma aizliegumu.^[140] Dalībvalstu tiesību akti šajā jomā nedrīkst noteikt šādu privileģētu režīmu.

Regulas (EK) Nr. 3604/93 2. pantā "uzraudzības apsvērumi" definēti kā tādi, kas ir dalībvalstu normatīvie vai administratīvie akti, kuri balstīti uz EK tiesību aktiem un ir paredzēti, lai veicinātu finanšu iestāžu stabilitāti un tādējādi stiprinātu finanšu sistēmas stabilitāti kopumā un šo iestāžu klientu aizsardzību. Uzraudzības apsvērumu mērķis ir nodrošināt, lai bankas saglabātu savu maksātspēju attiecībā pret saviem noguldītājiem.^[141] Prudenciālās uzraudzības jomā ES sekundārie tiesību akti nosaka vairākas prasības, lai nodrošinātu kredītiestāžu stabilitāti.^[142] "Kredītiestāde" ir definēta kā uzņēmums, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no klientiem un savā vārdā piešķir aizdevumus.^[143] Turklāt kredītiestādes parasti tiek sauktas par "bankām", un tām nepieciešama kompetentas dalībvalsts iestādes atļauja sniegt pakalpojumus.^[144]

Lai gan obligātās rezerves varētu uzskatīt par daļu no prudenciālajām prasībām, tās ir daļa no NCB darbības regulējuma, un vairākumā valstu, t.sk. euro zonā, tiek izmantotas kā monetārās politikas instruments.^[145] Šajā sakarā Pamatnostādnes ECB/2014/60^[146] 1. pielikuma 2. punkts nosaka, ka Eurosistēmas obligāto rezervju sistēmas galvenie mērķi ir naudas tirgus procentu likmju stabilizēšana un strukturāla likviditātes deficīta radīšana vai palielināšana.^[147] ECB pieprasa euro zonas kredītiestādēm turēt obligātās rezerves (noguldījumu veidā) kontā savā NCB.^[148]

Šis ziņojums aplūko gan nacionālo tiesību aktu, gan NCB pieņemto noteikumu un NCB statūtu atbilstību Līgumā noteiktajam privileģēta režīma aizliegumam. Tomēr šis ziņojums neskar vērtējumu par to, vai dalībvalstu likumi, noteikumi, nolikumi vai administratīvie akti, aizbildinoties ar prudenciālajiem apsvērumiem, netiek izmantoti, lai apietu privileģēta režīma aizliegumu. Šāds vērtējums pārsniedz šā ziņojuma darbības jomu.

2.2.6. Euro vienota rakstība

Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 4. daļā noteikts, ka "Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro". Līguma tekstos visās nacionālajās valodās, kurās izmanto latīņu alfabētu, euro nosaukums vienskaitļa nominatīvā konsekventi lietots kā "euro". Tekstā, kas rakstīts, izmantojot grieķu alfabētu, euro rakstība ir "ευρώ", un tekstā, kas rakstīts, izmantojot kirilicu, euro rakstība ir "eвpo".^[149] Atbilstoši tam Padomes 1998. gada 3. maija Regulā (EK) Nr. 974/98 par euro ieviešanu^[150] skaidri norādīts, ka vienotās valūtas nosaukumam visās oficiālajās ES valodās jābūt vienādam, ņemot vērā atšķirīgu alfabētu pastāvēšanu. Tādējādi Līgumi nosaka vārda "euro" vienotu rakstību vienskaitļa nominatīvā visos ES un nacionālajos tiesību aktos, ņemot vērā atšķirīgu alfabētu pastāvēšanu.

Pamatojoties uz ES ekskluzīvo kompetenci noteikt vienotās valūtas nosaukumu, jebkādas novirzes no šā noteikuma neatbilst Līgumiem un ir jānovērš.^[151] Lai gan šis princips attiecas uz visiem nacionālajiem tiesību aktiem, vērtējums valstīm veltītajās nodaļās attiecas uz NCB statūtiem un euro ieviešanas tiesību aktiem.

2.2.7. NCB tiesiskā integrācija Eurosistēmā

Nacionālo tiesību aktu (īpaši NCB statūtu, bet arī citu tiesību aktu) noteikumi, kas varētu kavēt ar Eurosistēmu saistīto uzdevumu vai ECB lēmumu izpildi, traucēs Eurosistēmas efektīvu darbību, kad attiecīgā dalībvalsts būs ieviesusi euro. Tāpēc jāveic nacionālo tiesību aktu pielāgošana, lai attiecībā uz uzdevumiem, kas saistīti ar Eurosistēmu, nodrošinātu atbilstību Līgumam un Statūtiem. Lai ievērotu Līguma 131. panta noteikumus, nacionālie tiesību akti bija jāpielāgo, lai nodrošinātu to atbilstību līdz ECBS izveidošanas dienai (attiecībā uz Zviedriju) un līdz 2004. gada 1. maijam, 2007. gada 1. janvārim un 2013. gada 1. jūlijam (attiecībā uz dalībvalstīm, kas pievienojās ES šajos datumos). Taču statūtu prasībām attiecībā uz kādas NCB pilnīgu tiesisko integrāciju Eurosistēmā jāstājas spēkā tikai tajā brīdī, kad tiek īstenota pilnīga integrācija, t.i., datumā, kad dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, ievieš euro.

Galvenās šajā ziņojumā izvērtētās jomas ir tās, kurās statūtu noteikumi varētu kavēt NCB izpildīt Eurosistēmas prasības. Tie ietver noteikumus, kuri: a) varētu kavēt NCB piedalīšanos ECB lēmējinstitūciju noteiktās vienotās monetārās politikas īstenošanā vai b) varētu aizkavēt NCB prezidenta kā ECB Padomes locekļa pienākumu izpildi, vai c) neievēro ECB prerogatīvas, vai d) neatzīst, ka ekskluzīvā kompetence ar ECBS saistītos uzdevumos dalībvalstīs, kuru valūta ir euro, neatgriezeniski uzticēta Savienībai,^[152] vai e) saskaņā ar kuriem NCB, pildot ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, ir saistoši valsts iestāžu lēmumi, kas konfliktē ar ECB tiesību aktiem. Atsevišķi analizēti ekonomiskās politikas mērķi, uzdevumi, finanšu noteikumi, valūtas kursa politika un starptautiskā sadarbība. Visbeidzot tiek minētas citas jomas, kurās NCB statūtos varētu būt nepieciešami pielāgojumi.

Ekonomiskās politikas mērķi

Pilnīgai NCB integrācijai Eurosistēmā nepieciešama NCB statūtos izvirzīto mērķu atbilstība ECBS mērķiem, kas noteikti Statūtu 2. pantā. Papildus pārējam tas nozīmē, ka statūtos noteiktie mērķi ar "nacionālām īpatnībām" jāpielāgo, piemēram, gadījumos, kad statūtu noteikumi attiecas uz pienākumu īstenot monetāro politiku attiecīgās dalībvalsts vispārējās ekonomiskās politikas ietvaros. Turklāt NCB sekundārajiem mērķiem jābūt saskaņotiem ar tās pienākumu atbalstīt ES vispārējo ekonomisko politiku, netraucējot šā pienākuma izpildi, lai veicinātu Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteikto ES mērķu sasniegšanu, kas pats par sevi ir mērķis, kurš nedrīkst ierobežot cenu stabilitātes mērķi.^[153]

Uzdevumi

Tādas dalībvalsts, kuras valūta ir euro, NCB uzdevumi galvenokārt noteikti Līgumā un Statūtos, ņemot vērā NCB kā Eurosistēmas neatņemamas sastāvdaļas statusu. Lai nodrošinātu atbilstību Līguma 131. pantam, NCB statūtos ietvertie noteikumi attiecībā uz uzdevumiem jāsalīdzina ar attiecīgajiem Līguma un Statūtu noteikumiem un jebkuras neatbilstības jānovērš.^[154] Tas attiecas uz ikvienu noteikumu, kas pēc euro ieviešanas un integrācijas Eurosistēmā kavētu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, īpaši uz noteikumiem, kuros netiek atzītas ECBS pilnvaras atbilstoši Statūtu IV nodaļai.

Visos nacionālo tiesību aktu noteikumos par monetāro politiku jāievēro princips, ka ES monetārā politika jāīsteno ar Eurosistēmas starpniecību.^[155] NCB statūti var ietvert noteikumus attiecībā uz monetārās politikas instrumentiem. Šādiem noteikumiem jābūt salīdzināmiem ar Līgumā un Statūtos ietvertajiem noteikumiem, un jebkura neatbilstība jānovērš, lai nodrošinātu atbilstību Līguma 131. pantam.

Fiskālo norišu monitorings ir uzdevums, ko NCB regulāri veic, lai pienācīgi novērtētu nostāju, kāda jāpauž monetārajā politikā. NCB arī var sniegt savu viedokli par attiecīgajām fiskālajām norisēm, balstoties uz savu monitoringa aktivitāti un ieteikumu neatkarību, ar mērķi dot ieguldījumu Eiropas monetārās savienības pienācīgā funkcionēšanā. NCB monetārās politikas vajadzībām veiktajam fiskālo norišu monitoringam būtu jābalstās uz pilnīgu piekļuvi visiem nepieciešamajiem valsts finanšu datiem. Līdz ar to NCB būtu jānodrošina beznosacījumu, savlaicīga un automātiska piekļuve visai nepieciešamajai valsts finanšu statistikai. Taču NCB lomai nevajadzētu pārsniegt monitoringa aktivitāšu robežas, kuras nosaka tās pilnvaras īstenot monetāro politiku vai kuras ir saistītas (tieši vai netieši) ar tās pilnvarām īstenot monetāro politiku.^[156] Oficiālas NCB piešķirtas pilnvaras novērtēt prognozes un fiskālās norises nozīmē uzticēt šai NCB fiskālās politikas veidošanas funkciju (un attiecīgi atbildību par to), kas var radīt risku mazināt Eurosistēmas monetārās politikas pilnvaru īstenošanu un šīs NCB neatkarību.^[157]

Finanšu tirgu satricinājuma risināšanas nacionālās likumdošanas iniciatīvu kontekstā ECB norādījusi, ka jāizvairās no jebkādiem euro zonas naudas tirgus nacionālo segmentu kropļojumiem, jo tas varētu pasliktināt vienotās monetārās politikas īstenošanu. Tas īpaši attiecas uz valsts garantiju sniegšanu starpbanku noguldījumu nodrošināšanai.^[158]

Dalībvalstīm jānodrošina, ka nacionālajiem likumdošanas pasākumiem attiecībā uz uzņēmumu vai profesionāļu likviditātes problēmām, piemēram, to parādiem finanšu iestādēm, nav negatīvas ietekmes uz tirgus likviditāti. Šādi pasākumi īpaši nedrīkst būt pretrunā ar atklātā tirgus ekonomikas principu, kas atspoguļots Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, jo tie var kavēt kredītu plūsmu, būtiski ietekmēt finanšu iestāžu un tirgu stabilitāti un tādējādi – arī Eurosistēmas uzdevumu izpildi.^[159]

Nacionālo tiesību aktu noteikumos, kas NCB piešķir ekskluzīvas tiesības emitēt banknotes, jāatzīst, ka tad, kad ieviests euro, ECB Padomei ir ekskluzīvas tiesības atļaut euro banknošu emisiju saskaņā ar Līguma 128. panta 1. punktu un Statūtu 16. pantu, bet tiesības emitēt euro banknotes ir ECB un NCB. Nacionālo tiesību aktu noteikumi, kas dod valdībai tiesības ietekmēt tādus jautājumus kā, piemēram, euro banknošu nominālvērtība, izgatavošana, apjoms vai izņemšana no apgrozības, jāatceļ vai tajos jāatzīst ECB pilnvaras attiecībā uz euro banknotēm, kā norādīts Līguma un Statūtu noteikumos. Neatkarīgi no atbildības sadalījuma starp valdībām un NCB attiecībā uz monētām attiecīgajos noteikumos jānosaka ECB pilnvaras apstiprināt euro monētu emisijas apjomu pēc euro ieviešanas. Dalībvalsts nedrīkst uzskatīt apgrozībā esošo naudu par tās NCB parādu šīs dalībvalsts valdībai, jo tas grautu vienotās valūtas koncepciju un būtu pretrunā ar Eurosistēmas tiesiskās integrācijas prasībām.^[160]

Attiecībā uz ārējo rezervju pārvaldību^[161] katra dalībvalsts, kas ieviesusi euro un kas nepārskaita oficiālās ārējās rezerves^[162] uz savu NCB, pārkāpj Līgumu. Turklāt trešās personas, piemēram, valdības vai parlamenta, tiesības ietekmēt kādas NCB lēmumus attiecībā uz oficiālo ārējo rezervju pārvaldību ir pretrunā ar Līguma 127. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Turklāt NCB jānodrošina ECB ārējo rezervju aktīvi proporcionāli to daļām ECB parakstītajā kapitālā. Tas nozīmē, ka nedrīkst būt juridisku šķēršļu, lai NCB pārskaitītu ārējo rezervju aktīvus uz ECB.

Lai gan noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar Statūtu 34.1. pantu statistikas jomā, nepiešķir nekādas tiesības un neuzliek nekādas saistības dalībvalstīm, kuras nav ieviesušas euro, statistikas jomā Statūtu 5. pants, kas regulē statistiskās informācijas vākšanu, attiecas uz visām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir ieviesušas euro. Tādējādi tām dalībvalstīm, kuru valūta nav euro, ir pienākums izveidot un ieviest valsts līmenī visus pasākumus, kādus tās uzskata par atbilstošiem, lai savāktu statistisko informāciju, kas nepieciešama, lai izpildītu ECB statistikas pārskatu sniegšanas prasības^[163] un laikus sagatavotu statistikas jomu tam, lai kļūtu par dalībvalstīm, kuru valūta ir euro.^[164] Nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka NCB un nacionālo statistikas iestāžu sadarbības regulējumu, jāgarantē NCB neatkarība to uzdevumu izpildē, kurus tās veic ECBS statistikas regulējuma ietvaros.^[165]

Finanšu noteikumi

Statūtu finanšu noteikumi ietver finanšu pārskatu,^[166] revīziju,^[167] kapitāla parakstīšanas,^[168] ārvalstu valūtas rezervju aktīvu pārskaitīšanas^[169] un monetāro ienākumu sadales noteikumus.^[170] NCB jāspēj pildīt šajos noteikumos paredzētos pienākumus, tāpēc jāatceļ jebkādi nesaderīgi nacionālie noteikumi.

Valūtas kursa politika

Dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, var saglabāt nacionālos tiesību aktus, kas paredz, ka valdība ir atbildīga par dalībvalsts valūtas kursa politiku, nosakot NCB konsultatīvas un/vai izpildu funkcijas. Tomēr līdz brīdim, kad dalībvalsts ievieš euro, šādiem tiesību aktiem jau jāatspoguļo tas, ka atbildība par euro zonas valūtas kursa politiku nodota ES līmenī saskaņā ar Līguma 138. un 219. pantu.

Starptautiskā sadarbība

Lai ieviestu euro, nacionālajiem tiesību aktiem jāatbilst Statūtu 6.1. pantam, kas nosaka, ka ECB izlemj, kā ECBS tiek pārstāvēta starptautiskās sadarbības jomā, kas ietver Eurosistēmai uzticētos uzdevumus. Valstu tiesību aktos, kuri ļauj NCB piedalīties starptautiskajās monetārajās iestādēs, jānosaka, ka šādai dalībai nepieciešama ECB piekrišana (Statūtu 6.2. pants).

Dažādi

Papildus minētajiem jautājumiem attiecībā uz dažām dalībvalstīm ir citas jomas, kurās jāpielāgo valstu noteikumi (piemēram, klīringa un maksājumu sistēmu un informācijas apmaiņas jomā).

3. Ekonomiskās konverģences stāvoklis

Šajā nodaļā sniegts horizontāls pārskats. Daži vispārējam novērtējumam būtiski faktori nav aplūkoti šeit, bet 4. un 5. nodaļā.

Attiecībā uz konverģences kritērijiem kopš ECB 2020. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas panākts ierobežots progress – to galvenokārt noteikuši sarežģīti ekonomiskie apstākļi (sk. 3.1. tabulu). Piecās no septiņām šajā ziņojumā vērtētajām valstīm SPCI inflācija (tāpat kā 2020. gadā) būtiski pārsniedz atsauces vērtību. Kopš 2020. gada aprīļa 12 mēnešu ilgtermiņa procentu likmju starpības vidējie rādītāji salīdzinājumā ar euro zonu vienā valstī nedaudz samazinājušies un trijās no septiņām ziņojumā aplūkotajām valstīm faktiski saglabājušies zemā līmenī, savukārt pārējās trijās valstīs tie palielinājušies (lai gan visai atšķirīgā mērā). Divās valstīs ilgtermiņa procentu likme bija augstāka par atsauces vērtību, un vienā valstī tā atsauces vērtību būtiski pārsniedza (2020. gadā tā pārsniedza atsauces vērtību tikai vienā valstī). Divas valstis (Bulgārija un Horvātija) pievienojās valūtas kursa mehānismam (VKM II) 2020. gada jūlijā. Vairāku šajā ziņojumā vērtēto valstu valūtas kursi attiecībā pret euro dažos pēdējos gados būtiski svārstījušies, un daži valūtas kursi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī nozīmīgi kritušies. Vairākumā valstu nav panākts progress fiskālās nelīdzsvarotības koriģēšanas jomā, un to noteicis Covid-19 pandēmijas radītais būtiskais ekonomiskās aktivitātes sarukums un fiskālo pasākumu īstenošana tā ietekmes mazināšanai.

2022. gada februāra beigās Krievijas un Ukrainas konflikta radītie nopietnie šoki skāruši enerģijas, preču, valūtas un globālos kapitāla tirgus. Šādi satricinājumi, iespējams, īpaši spēcīgi ietekmējuši Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis. Konkrētāk, enerģijas un izejvielu cenu kāpuma ietekmē turpinājusi palielināties inflācija. Kā liecina jaunākās inflācijas norises, arī cenu spiediens kļūst arvien plašāks un inflācija kara izraisītā izejvielu cenu kāpuma, cenu spiediena palielināšanās un turpmākās piegādes problēmu saasināšanās ietekmē nākamajos mēnešos varētu saglabāties paaugstināta un augstāka, nekā iepriekš prognozēts. Krievijas un Ukrainas konflikta turpmākās ietekmes uz aplūkotajām valstīm un kopumā uz ES tautsaimniecību apjoms šajā posmā lielākoties ir nenoteikts un lielā mērā būs atkarīgs no kara ilguma un politikas reakcijas. Pandēmija jau bija radījusi sarežģījumus globālajās piegādes ķēdēs, kurās ES ir lielā mērā integrējusies, un kara ietekmē tās varētu tikt pastāvīgi pārkonfigurētas, vidējā termiņā ietekmējot ekonomiskās perspektīvas un cenu līmeni. Kara izraisītā šoka vispārējā transmisija aplūkotajās valstīs atšķirsies atkarībā no tirdzniecības un finansiālajām saiknēm, izejvielu cenu kāpuma ietekmes un jau esošā inflācijas pieauguma pastiprināšanās.

3.1. tabula

Konverģences ekonomisko rādītāju kopsavilkuma tabula

Pēc iepriekšējā Konverģences ziņojuma publicēšanas 2020. gadā ES tautsaimniecību skāris ilgstošāks, nekā sākotnēji gaidīts, Covid-19 šoks, kas 2020. gadā izraisīja būtisku ekonomisko lejupslīdi, no kuras visas aplūkotās valstis strauji atguvās. Tomēr pēdējā laikā Krievijas un Ukrainas konflikts, kas sākās 2022. gada februārī, ietekmējis ekonomisko aktivitāti un aizēno vismaz 2022. gada tautsaimniecības perspektīvas. 2020. gada martā novērotais Covid-19 pandēmijas uzliesmojums visās aplūkotajās valstīs 2020. gada 2. ceturksnī izraisīja būtisku ekonomiskās aktivitātes kritumu. Tomēr ierobežojošo pasākumu atcelšana un nozīmīgu fiskālo, prudenciālās uzraudzības un monetārās politikas pasākumu ieviešana pandēmijas radīto ekonomisko zaudējumu kompensēšanai veicināja ekonomiskās aktivitātes atjaunošanos turpmākajos ceturkšņos. Neraugoties uz piedāvājuma puses problēmām, ekonomiskā aktivitāte septiņās aplūkotajās valstīs 2021. gadā strauji atjaunojās, un to galvenokārt noteica stabils iekšējais pieprasījums un dinamiskas darba tirgus norises. Horvātijā nozīme bija arī spēcīgam eksporta sniegumam. Situācija darba tirgū strauji uzlabojās pēc tam, kad tika atviegloti ar Covid-19 pandēmiju saistītie ierobežojumi, un to veicināja iestāžu īstenotie politikas pasākumi. Tādējādi vairākumā gadījumu situācija darba tirgū joprojām bijusi saspringta. Dažās valstīs turpinājies progress ārējās nelīdzsvarotības koriģēšanā un atkarības no ārējā finansējuma mazināšanā. Tas stiprinājis šo valstu noturību. Tomēr pastāv būtiska makroekonomiskā un finansiālā ievainojamība, kuras pakāpe katrā valstī ir atšķirīga. Ja šāda ievainojamība valstīs ar zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju netiek atbilstoši novērsta, ilgtermiņā tā var palēnināt konverģences procesu, t.sk. reaģējot arī uz negatīviem ārējiem šokiem. Kopš 2022. gada sākuma Krievijas un Ukrainas konflikts negatīvi ietekmējis ekonomisko aktivitāti un perspektīvas, vienlaikus palielinot inflācijas spiedienu, kas atspoguļosies augstākās enerģijas un izejvielu cenās. Izejvielu cenas ir strauji pieaugušas, un pastiprinājusies ievainojamība saistībā ar lielo atkarību no enerģijas un dažiem citiem izejmateriāliem, kas tiek importēti no vienas valsts, piemēram, Krievijas.

Attiecībā uz cenu stabilitātes kritēriju 12 mēnešu vidējā inflācija bija daudz augstāka par atsauces vērtību (4.9%) piecās no septiņām šajā ziņojumā vērtētajām valstīm (sk. 3.1. att.). Bulgārijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā inflācija būtiski pārsniedza atsauces vērtību, turpretī Horvātijā tā bija zemāka, bet Zviedrijā – būtiski zemāka par atsauces vērtību. 2020. gada Konverģences ziņojuma laikā Bulgārijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā inflācija būtiski pārsniedza tajā laikā piemērojamo atsauces vērtību (1.8%).

3.1. attēls

SPCI inflācija

(gada vidējās pārmaiņas; %)

Šā ziņojuma publicēšanas brīdī tikai Rumānija ir pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai. Lai gan četrās aplūkotajās valstīs budžeta deficīts 2021. gadā pārsniedza atsauces vērtību, nevienā valstī netika uzsākta jauna pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Covid-19 krīzes ietekmē visās valstīs 2020. gadā strauji palielinājās budžeta deficīts, un 2021. gadā tas saglabājās augstā līmenī (vienīgais izņēmums bija Zviedrija). Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu budžeta bilance 2021. gadā uzlabojās visās valstīs, izņemot Bulgāriju un Čehiju. Tomēr četrās aplūkotajās valstīs budžeta deficīts 2021. gadā pārsniedza atsauces vērtību (3%). Vislielākais budžeta deficīts bija Ungārijā un Rumānijā (attiecīgi 6.8% no IKP un 7.1% no IKP; sk. 3.2. att.). Turklāt arī Bulgārijā un Čehijā budžeta deficīts bija augstāks par atsauces vērtību, sasniedzot attiecīgi 4.1% no IKP un 5.9% no IKP. Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomiskajām prognozēm gaidāms, ka budžeta deficīta attiecība pret IKP 2022. gadā četrās valstīs uzlabosies, un paredzams, ka visās valstīs (izņemot Horvātiju un Zviedriju) tā joprojām pārsniegs atsauces vērtību (3%). 2023. gadā sešās valstīs gaidāma turpmāka budžeta bilances uzlabošanās, taču paredzams, ka tā joprojām pārsniegs atsauces vērtību Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā. Runājot par parāda kritēriju, Bulgārijā un Zviedrijā tas 2021. gadā bija attiecīgi 25.1% no IKP un 36.7% no IKP (sk. 3.3. att.). Čehijā, Polijā un Rumānijā parāda rādītājs bija no 40% no IKP līdz 60% no IKP. Horvātija un Ungārija bija vienīgās valstis, kurās 2021. gadā, tāpat kā 2019. gadā, valdības parāda attiecība pret IKP pārsniedza atsauces vērtību (60%). No 2014. gada līdz 2019. gadam abu valstu parāda rādītāji samazinājās, līdz 2019. gada beigām apmierinošā tempā tuvojoties 60% no IKP. Abās valstīs parāda rādītājs Covid-19 pandēmijas dēļ 2020. gadā palielinājās aptuveni par 15 procentu punktiem no IKP, bet pēc tam, 2021. gadā, atkal saruka. Valdības parāda atmaksājamības riska vidējā termiņā novērtējums ir īpaši svarīgs kontekstā, kādā Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējā izņēmuma klauzula tikusi piemērota pēdējos trīs gadus pēc kārtas, t.i., 2020., 2021. un 2022. gadā. Turklāt gaidāms, ka tā tiks piemērota arī 2023. gadā. Eiropas Komisija 2022. gada maijā secināja, ka, balstoties uz 2021. gada rezultātiem, valdības budžeta deficīta kritēriju neizpildīja Bulgārija, Čehija un Ungārija un, ņemot vērā 2022. gadā plānoto budžeta deficītu, – Polija, savukārt parāda kritēriju – Ungārija. Tomēr, ņemot vērā ārkārtīgi lielo nenoteiktību, kuru radīja Covid-19 pandēmijas ilgstošā ārkārtējā makroekonomiskā un fiskālā ietekme, kā arī Krievijas iebrukums Ukrainā, Komisija šajā posmā neierosināja uzsākt jaunas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras. Tomēr tā paziņoja, ka pārvērtētu iespēju ierosināt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru 2022. gada rudenī. Rumānija ir pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai, kas tika uzsākta 2020. gada aprīlī, bet, balstoties uz prognozēm par kopējā budžeta deficīta mērķa sasniegšanu un fiskālo pasākumu īstenošanu 2021. gadā, tika uz laiku atcelta.

3.2. attēls

Valdības budžeta pārpalikums (+)/deficīts (–)

(% no IKP)

3.3. attēls

Valdības bruto parāds

(% no IKP)

Attiecībā uz valūtas kursa kritēriju VKM II iesaistītās puses 2020. gada 10. jūlijā savstarpēji vienojās iekļaut Bulgārijas levu un Horvātijas kunu VKM II, tāpēc abas valūtas piedalījās VKM II lielāko daļu no divu gadu atsauces perioda (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam). Bulgārijas leva tika iekļauta VKM II ar centrālo kursu attiecībā pret euro 1.95583, savukārt Horvātijas kuna – ar centrālo kursu attiecībā pret euro 7.53450. ^[171] Abas valūtas piedalās VKM II ar ±15% standarta svārstību koridoru. Bulgārija pievienojās valūtas kursa mehānismam ar jau izveidotu valūtas padomi, uzņemoties vienpusējas saistības un tādējādi neradot ECB papildu pienākumus. Vienojoties par dalību VKM II, Bulgārijas un Horvātijas institūcijas uzņēmās vairākas politikas saistības (dažas no tām jau bija izpildītas, kad to valūtas tika iekļautas VKM II, – "saistības, kuras izpildītas pirms dalības uzsākšanas"), un visu šo saistību mērķis bija līdz euro ieviešanai panākt augsta līmeņa noturīgu ekonomisko konverģenci. ECB un Eiropas Komisija monitorējušas šo saistību efektīvu izpildi, darbojoties atbilstoši savai Līgumos un sekundārajos tiesību aktos noteiktajai kompetencei. Attiecībā uz Horvātiju visi VKM II "saistībās pēc dalības uzsākšanas" noteiktie mērķi ir sasniegti, savukārt Bulgārijā tie kopumā tiek sasniegti. Tomēr nepieciešams turpmāks progress, lai saskaņā ar Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas (MONEYVAL) jaunāko ziņojumu Horvātija novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā konstatētos trūkumus. Divu gadu atsauces periodā Bulgārijas leva nenovirzījās no centrālā kursa, savukārt Horvātijas kunas kursam bija raksturīgs neliels svārstīgums, un tas atradās tuvu centrālajam kursam. Kopš kunas pievienošanās VKM II 2020. gada jūlijā un visā atsauces periodā tās kursa maksimālā augšupvērstā novirze no centrālā kursa bijusi 1.0%, savukārt maksimālā lejupvērstā novirze sasniegusi 0.8%. Šīs novirzes ir būtiski mazākas nekā standarta svārstību koridors VKM II. Pievēršoties tām valūtām, kuras nepiedalās VKM II, Rumānijas lejas svārstības bija pavisam nelielas, savukārt pārējo valūtu kursiem gandrīz visā atsauces periodā bija raksturīgs samērā liels svārstīgums.

3.4. attēls

Divpusējie valūtas kursi attiecībā pret euro

(Indekss: 2020. gada maija vidējais rādītājs = 100; dienas dati; 2020. gada 26. maijs–2022. gada 25. maijs)

Attiecībā uz ilgtermiņa procentu likmju konverģenci divās no septiņām aplūkotajām valstīm ilgtermiņa procentu likmes bija augstākas par atsauces vērtību (2.6%). Vienā valstī ilgtermiņa procentu likmes bija daudz augstākas par atsauces vērtību (sk. 3.5. att.). Procentu likmes pārsniedza atsauces vērtību Polijā un Ungārijā, bet Rumānijā to būtiski pārsniedza. Bulgārijā, Horvātijā un Zviedrijā procentu likmes bija viszemākās (visās trijās valstīs zemākas par 1%). Salīdzinājumā ar 2020. gada Konverģences ziņojumu tikai Rumānijā ilgtermiņa procentu likme pārsniedza atsauces vērtību, kura tajā laikā bija 2.9%.

3.5. attēls

Ilgtermiņa procentu likmes

(%; gada vidējie rādītāji)

Apsverot atbilstību konverģences kritērijiem, būtiska ir ilgtspējība. Jāpanāk, lai konverģence būtu ilgstoša, nevis tikai kādā noteiktā brīdī. Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) pirmie 10 gadi parādīja, ka vāji tautsaimniecības pamatrādītāji, pārmērīgi brīva makroekonomiskā nostāja un nepietiekama statistiskā kapacitāte valsts līmenī, kā arī pārāk optimistiskas gaidas attiecībā uz reālo ienākumu konverģenci rada riskus ne tikai attiecīgajās valstīs, bet arī apdraud euro zonas raitu darbību kopumā. Nākamie 10 gadi parādīja, ka ekonomiskā konverģence var radīt problēmas un prasīt daudz laika, ja sākotnējā makroekonomiskā nelīdzsvarotība ir liela, korekciju un reformu procesi – sarežģīti un noturība pret negatīviem šokiem – vāja. Atbilstība skaitliskajiem konverģences kritērijiem kādā brīdī pati par sevi vēl nav garantija raitai dalībai euro zonā. Valstīm, kuras pievienojas euro zonai, tāpēc jāpierāda konverģences procesu ilgtspējība un sava spēja pildīt pastāvīgās saistības un risināt problēmas, ko ietver euro ieviešana, ņemot vērā, ka riska dalīšanas mehānismi EMS ir nepilnīgi. Tas ir gan pašas valsts, gan euro zonas interesēs.

Lai sasniegtu ilgtspējīgu konverģenci, daudzās aplūkotajās valstīs nepieciešamas paliekošas politikas korekcijas. Ilgtspējīgas konverģences priekšnoteikums ir makroekonomiskā stabilitāte, uzņēmējdarbību veicinoša vide, kas nosaka ekonomisko struktūru un valsts iestāžu darbības efektivitāti, un īpaši – stabila fiskālā politika. Lai pārvarētu makroekonomiskos šokus, ir būtiska liela preču un darba tirgus elastība. Nepieciešama stabilitātes kultūra, kurā noturīgas inflācijas gaidas palīdz nodrošināt cenu stabilitāti veicinošu vidi. Vajadzīgi labvēlīgi apstākļi efektīvai kapitāla un darbaspēka izmantošanai tautsaimniecībā, lai veicinātu kopējās faktoru produktivitātes kāpumu un ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi. Lai panāktu ekonomiskās attīstības ciklu sinhronizāciju, vajadzīga augsta ekonomiskās integrācijas pakāpe ar euro zonu. Turklāt jāīsteno atbilstoša makroprudenciālās uzraudzības politika, lai novērstu makroekonomiskās un finansiālās nelīdzsvarotības veidošanos, piemēram, pārmērīgu aktīvu cenu kāpumu un sociāli dārgus kreditēšanas lēciena un krituma ciklus. Jābūt ieviestam arī pienācīgam finanšu iestāžu uzraudzības regulējumam. Valstīm, kuras makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūras ietvaros pakļautas Eiropas Komisijas veiktajam padziļinātajam pārskatam, ir svarīgi novērst to tautsaimniecības nelīdzsvarotību. Visbeidzot, institucionālās vides stiprums, t.sk. valsts spēja veikt ekonomiskās korekcijas un īstenot stabilu strukturālo politiku, ir viens no galvenajiem ekonomiskās integrācijas un konverģences nodrošināšanas faktoriem. "Nākamās paaudzes ES" (NPES) pasākumu pakete sniedz unikālu iespēju paātrināt konverģences procesu euro zonā, un ātra un efektīva to īstenošana ir izšķirošs panākumu gūšanas faktors.

3.1. Cenu stabilitātes kritērijs

Attiecībā uz cenu stabilitātes kritēriju 2022. gada aprīlī piecās no septiņām aplūkotajām valstīm 12 mēnešu vidējā inflācija bija daudz augstāka par atsauces vērtību (4.9%). Uzliesmojot Covid-19 pandēmijai, inflācija euro zonā 2020. gadā būtiski samazinājās, bet pēc tam 2021. gadā krasi pieauga, un to lielākoties noteica bāzes efekti, straujš enerģijas cenu kāpums, īpaši 2021. gada beigās, pandēmijas izraisītās piegādes problēmas un spēcīgs globālā preču pieprasījuma pieaugums. Kopš iepriekšējā Konverģences ziņojuma publicēšanas inflācijas līmenis vairākumā aplūkoto valstu bijis līdzīgs, bet no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim tas bija augstāks Bulgārijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā, atspoguļojot pārtikas un enerģijas cenu kāpumu, kā arī ierobežotu darbaspēka piedāvājumu. Šādos apstākļos šajās piecās valstīs inflācija būtiski pārsniedza atsauces vērtību, turpretī Horvātijā tā bija zemāka par atsauces vērtību, bet Zviedrijā – būtiski zemāka. Kopš 2022. gada sākuma Krievijas un Ukrainas konflikts palielinājis inflācijas spiedienu, kas atspoguļosies augstākās enerģijas un izejvielu cenās un lielākos jau esošo piegādes ķēžu traucējumu radītos izaicinājumos. Tādējādi inflācija visās aplūkotajās valstīs 2022. gada sākumā turpināja palielināties (lai arī dažādā apmērā).

Pēdējos 10 gados gan vidējā inflācija, gan tās svārstīgums vērtētajās valstīs bijis būtiski atšķirīgs (sk. 3.6. att.). Šajā periodā Ungārijā un Rumānijā vidējā SPCI inflācija pārsniedza 2.0%. Čehijā vidējā inflācija bija 2.0%, bet Polijā tā bija nedaudz zemāka par šo līmeni. Bulgārijā, Horvātijā un Zviedrijā vidējā inflācija bijusi aptuveni 1.0%. Šajā periodā inflācija visās aplūkotajās valstīs (izņemot Zviedriju) svārstījusies samērā plašā diapazonā. Pēdējo 10 gadu laikā valstīs ar pozitīvu inflācijas starpību salīdzinājumā ar euro zonu konverģences nodrošināšanā panākts ierobežots progress. Vienlaikus inflācijas starpības dinamika salīdzinājumā ar euro zonu atsauces periodā (2020. gada maijs–2022. gada aprīlis) aplūkotajās valstīs bija atšķirīga.

3.6. attēls

Ilgtermiņa SPCI inflācijas dinamika un perspektīva

(pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu; %)

Ilgāka termiņa cenu dinamika atspoguļoja to, ka makroekonomiskā vide daudzās valstīs ir svārstīgāka. Atskatoties uz pēdējiem 10 gadiem, cenu dinamikas atšķirības aplūkotajās valstīs 2012. gadā daļēji atspoguļoja atšķirīgo tautsaimniecības atveseļošanās tempu un konkrētajās valstīs veiktos pasākumus attiecībā uz administratīvi regulējamām cenām pēc šajā gadā novērotās straujās ekonomiskās lejupslīdes. Tomēr 2013. gadā inflācija visās aplūkotajās valstīs sāka samazināties, sasniedzot vēsturiski zemāko un nereti pat negatīvu līmeni. Šī plaši vērojamā dinamika galvenokārt atspoguļoja pasaules izejvielu cenu norises, zemu importa cenu inflācijas spiedienu un ilgstoši neizmantotu jaudu dažās valstīs. Pasaules izejvielu cenu dinamika īpaši spēcīgi ietekmēja Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis, ņemot vērā samērā lielo enerģijas un pārtikas cenu īpatsvaru to SPCI grozos. Dažās aplūkotajās valstīs administratīvi regulējamo cenu un netiešo nodokļu samazinājumi vai nominālā efektīvā valūtas kursa nostiprināšanās arī radīja lejupvērstu spiedienu uz inflāciju. Šādos apstākļos ievērojami mazinājās monetārās politikas nosacījumu stingrība. Sākot ar 2017. gadu, inflācijas pieauguma temps būtiski paātrinājās. To noteica ekonomiskās aktivitātes pastiprināšanās, spēcīgs iekšzemes pieprasījums un enerģijas un izejvielu cenu kāpums, veicinot stingrākas monetārās politikas nostājas ieviešanu dažās aplūkotajās valstīs. Neraugoties uz ārējiem šķēršļiem un zemākām enerģijas cenām, inflācija 2019. gadā un 2020. gada sākumā vairākumā šajā ziņojumā aplūkoto valstu saglabājās augsta. To noteica stabils iekšējais pieprasījums, arvien saspringtāki darba tirgus apstākļi un pārtikas cenas. Covid-19 pandēmijas uzliesmojums 2020. gada martā visās aplūkotajās valstīs 2020. gada 2. ceturksnī izraisīja būtisku ekonomiskās aktivitātes kritumu. Inflācija dažās valstīs būtiski pazeminājās, savukārt citās tā saglabājās īpaši noturīga, atspoguļojot pārtikas un pakalpojumu cenu kāpumu un ierobežotu darbaspēka piedāvājumu. Tomēr ierobežojošo pasākumu atvieglošana un tas, ka valsts iestādes īstenojušas nozīmīgus fiskālās, prudenciālās un monetārās politikas pasākumus Covid-19 pandēmijas radīto ekonomisko zaudējumu kompensēšanai, veicināja turpmāko ekonomiskās aktivitātes atjaunošanos. Šajā sakarā inflācija visās aplūkotajās valstīs 2021. gadā būtiski pieauga, un to lielākoties noteica krass enerģijas cenu kāpums, īpaši 2021. gada beigās, pandēmijas izraisītā piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstība un makroekonomiskās politikas reakcija. Kopš 2022. gada sākuma Krievijas un Ukrainas konflikts pastiprinājis inflācijas spiedienu. Vairākas centrālās bankas 2021. gadā un 2022. gada sākumā vairākkārt būtiski palielināja galvenās monetārās politikas procentu likmes.

Gaidāms, ka inflācija turpmākajos ceturkšņos saglabāsies augsta, bet pēc tam visās aplūkotajās valstīs iespēju aplēšu periodā pakāpeniski samazināsies. Tomēr pašreizējos apstākļos prognozes ietekmē būtiska nenoteiktība. Vairākumā vērtēto valstu pastāv bažas par inflācijas konverģences ilgtspējību ilgākā termiņā. Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomiskajām prognozēm paredzams, ka inflācija visās aplūkotajās valstīs 2022. gadā būtiski palielināsies, bet pēc tam 2023. gadā zemāku enerģijas un izejvielu cenu un piegādes problēmu mazināšanās ietekmē saruks. Tomēr gaidāms, ka Bulgārijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā inflācija iespēju aplēšu periodā saglabāsies augsta un Horvātijā un Zviedrijā būtiski pārsniegs 2.0%. Ar inflācijas perspektīvu saistītie riski visās aplūkotajās valstīs kopumā ir augšupvērsti, jo Krievijas un Ukrainas konflikta izraisītais inflācijas spiediens varētu saglabāties ilgāk, nekā iepriekš prognozēts, iespējams, izraisot arī darba samaksas kāpuma un inflācijas gaidu augšupvērstu pārvirzi. Tālākā perspektīvā paredzams, ka izlīdzināšanās process visās aplūkotajās Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs, iespējams, izraisīs pozitīvu inflācijas starpību ar euro zonu, jo tajās IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis joprojām ir būtiski zemāks nekā euro zonā, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums dažās valstīs.

Lai šajā ziņojumā aplūkotajās valstīs izveidotu ilgtspējīgu cenu stabilitāti veicinošu vidi, nepieciešama uz stabilitāti orientēta ekonomiskā politika, strukturālās reformas un finanšu stabilitātes nodrošināšanas pasākumi. Cenu stabilitāti veicinošas vides izveidošana vai saglabāšana būs būtiski atkarīga no turpmāku strukturālo reformu īstenošanas un darba tirgus funkcionēšanas. Raugoties nākotnē, nozīmīgs faktors būs tas, kā algas reaģēs uz faktiskās inflācijas pieaugumu un kā tās atspoguļos darba ražīguma kāpumu, ņemot vērā darba tirgus apstākļus un norises konkurējošajās valstīs (sk. 3.7. att.). Lai uzlabotu darba un preču tirgus darbību un saglabātu labvēlīgus apstākļus tautsaimniecības izaugsmei un nodarbinātības kāpumam, nepieciešamas turpmākas reformas. Lai to panāktu, būtiski ir pārvaldības stiprināšanas pasākumi un turpmāki institucionālās kvalitātes uzlabojumi. Ņemot vērā monetārās politikas ierobežotās manevrēšanas iespējas, īpaši abās valstīs, kuras piedalās VKM II, ir ļoti svarīgi panākt, lai citas politikas jomas veicinātu šo valstu spēju nodrošināt cenu stabilitāti, pārvarēt katrai valstij raksturīgos šokus un izvairīties no makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanās. Finanšu sektora un uzraudzības politikai jābūt vērstai uz to, lai turpinātu aizsargāt finanšu stabilitāti. Lai vēl vairāk veicinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, valsts kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, t.sk. ievērojot piemērojamos attiecīgo starptautisko un Eiropas institūciju ieteikumus un uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm.

3.7. attēls

Kopējais SPCI inflācijas līmenis un nominālās vienības darbaspēka izmaksas (VDI) 2012.–2021. gadā

(procentu punktos)

3.2. Valdības budžeta stāvokļa kritērijs

Šā ziņojuma publicēšanas brīdī tikai Rumānija ir pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai. Rumānijā budžeta deficīts 2019. gadā pārsniedza atsauces vērtību (3% no IKP), un 2020. gada aprīlī tajā tika uzsākta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Balstoties uz prognozēm par kopējā budžeta deficīta mērķa sasniegšanu un fiskālo pasākumu īstenošanu 2021. gadā, procedūra tiek uz laiku atcelta. Noteikts pārmērīga budžeta deficīta novēršanas termiņš – 2024. gads. Četrās valstīs fiskālā deficīta attiecība pret IKP 2021. gadā pārsniedza atsauces vērtību. Bulgārijā un Čehijā deficīta rādītājs bija daudz augstāks par atsauces vērtību, attiecīgi sasniedzot 4.1% no IKP un 5.9% no IKP, savukārt Ungārijā un Rumānijā tas būtiski pārsniedza atsauces vērtību, attiecīgi sasniedzot 6.8% no IKP un 7.1% no IKP. Horvātijā deficīta līmenis joprojām bija nedaudz zemāks par atsauces vērtību (2.9% no IKP), bet Polijā tas bija būtiski zemāks (1.9% no IKP). Zviedrijas budžets joprojām bija gandrīz līdzsvarots (budžeta deficīts – 0.2% no IKP).

2021. gadā fiskālā bilance visās šajā ziņojumā ietvertajās valstīs bija zemāka nekā 2019. gadā, un to noteica Covid-19 pandēmijas ekonomiskā ietekme un fiskālo pasākumu īstenošana tās mazināšanai. 2020. gadā budžeta bilance pasliktinājās visās valstīs, jo Covid-19 krīze izraisīja būtisku ekonomiskās aktivitātes sarukumu un tika īstenoti fiskālie pasākumi tā ietekmes mazināšanai. Lai gan Rumānijā budžeta deficīta attiecība pret IKP 2019. gadā tikai pārsniedza atsauces vērtību (3%), sešās valstīs tā 2020. gadā pārsniedza šo līmeni. 2021. gadā budžeta bilance uzlabojās visās valstīs (izņemot Bulgāriju un Čehiju), jo valstu tautsaimniecības atveseļojās un daļa fiskālā atbalsta pasākumu tika atcelta. Turpmāku situācijas pasliktināšanos Bulgārijā nosaka straujš kārtējo izdevumu pieaugums, savukārt Čehijā tā saistīta ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa reformu.

Eiropas Komisija prognozē, ka 2022. gadā tikai Horvātijā un Zviedrijā budžeta deficīta attiecība pret IKP joprojām būs zemāka par atsauces vērtību (3%). Paredzams, ka, ekonomiskajai aktivitātei turpinot uzlaboties un atceļot lielāko daļu atlikušo fiskālā atbalsta pasākumu, četru valstu valdības budžeta bilance uzlabosies. Tomēr, lai gan gaidāms, ka Horvātijā un Zviedrijā tā joprojām būs zemāka par atsauces vērtību (3%), tiek prognozēts, ka Bulgārijā un Polijā tā joprojām pārsniegs šo līmeni, Čehijā un Ungārijā būs daudz augstāka par atsauces vērtību, bet Rumānijā to būtiski pārsniegs.

Horvātijā un Ungārijā parāda rādītājs 2021. gadā pārsniedza 60% no IKP, savukārt pārējās aplūkotajās valstīs parāda līmenis bija zemāks vai daudz zemāks par šo slieksni (sk. 3.1. tabulu un 3.3. att.). Valdības parāda attiecība pret IKP visās aplūkotajās valstīs 2021. gadā pārsniedza 2019. gadā novēroto līmeni galvenokārt saistībā ar Covid-19 krīzi. Parāda rādītājs palielinājās Rumānijā (par 13.5 procentu punktiem no IKP), Čehijā (par 11.8 procentu punktiem no IKP), Ungārijā (par 11.3 procentu punktiem no IKP), Horvātijā (par 8.7 procentu punktiem no IKP), Polijā (par 8.2 procentu punktiem no IKP), Bulgārijā (par 5.1 procentu punktu no IKP) un Zviedrijā (par 1.8 procentu punktiem no IKP). Ilgāka termiņa skatījumā no 2012. gada līdz 2021. gadam valdības parāda attiecība pret IKP nozīmīgi palielinājās Rumānijā (par 11.7 procentu punktiem) un Horvātijā (par 10.4 procentu punktiem) un būtiski pieauga Bulgārijā (par 8.5 procentu punktiem), savukārt pārējās valstīs šī attiecība samazinājās.

Eiropas Komisija prognozē, ka 2022. gadā parāda attiecība pret IKP palielināsies trijās valstīs. Lai gan gaidāms, ka parāda rādītājs samazināsies četrās valstīs, paredzams, ka tas nedaudz palielināsies Bulgārijā un Čehijā un būtiski pieaugs Rumānijā. Komisijas prognozes norāda, ka parāda attiecība pret IKP visās valstīs, izņemot Horvātiju un Ungāriju, 2022. gadā joprojām būs mazāka vai būtiski mazāka par atsauces vērtību (60% no IKP).

Lai gan Eiropas Komisija novērtēja, ka vairākas valstis 2021. gadā nav izpildījušas budžeta deficīta un parāda kritērijus, tā nolēma neuzsākt jaunas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras. Saskaņā ar Līguma 126. panta 3. punktu Eiropas Komisija 2022. gada 23. maijā publicēja ziņojumu, pamatojoties uz Eurostat 2021. gada 22. aprīlī apstiprinātajiem datiem.^[172] Tā konstatēja, ka Bulgārijas, Čehijas un Ungārijas valdības budžeta deficīts 2021. gadā pārsniedza atsauces vērtību 3% no IKP) un nebija tai tuvu. Turklāt tā secināja, ka 2022. gadā Polijas budžeta deficīts varētu pārsniegt atsauces vērtību un nebūt tai tuvu. Saskaņā ar Līgumu tika uzskatīts, ka atsauces vērtība visās aplūkotajās valstīs pārsniegta izņēmuma kārtā, un nebija gaidāms, ka tā pārsniegta uz laiku Čehijā, Ungārijā vai Polijā. Kopumā analīze liecināja, ka budžeta deficīta kritēriju neizpildīja Bulgārija, Čehija, Ungārija un Polija. Turklāt Eiropas Komisija konstatēja, ka Horvātijas un Ungārijas valdības bruto parāds 2021. gada beigās pārsniedza atsauces vērtību (60% no IKP) un ka no šīm abām valstīm tikai Horvātijā tika izpildīts parāda samazināšanas kritērijs. Tādējādi Komisijas analīze liecināja, ka parāda kritēriju neizpildīja Ungārija. Tomēr Komisijas ieskatā parāda samazināšanas kritērija izpilde pašreizējos ārkārtējos ekonomiskajos apstākļos nav nepieciešama, jo tas nozīmētu pārāk intensīvu fiskālo pasākumu īstenošanu sākumposmā, kas varētu apdraudēt izaugsmi. Turklāt Komisijas ziņojumā tika uzsvērts, ka Covid-19 pandēmijas ilgstošā ārkārtējā makroekonomiskā un fiskālā ietekme, kā arī Krievijas iebrukums Ukrainā izraisījis ārkārtīgi lielu nenoteiktību, t.sk. attiecībā uz detalizēta fiskālo korekciju virziena izstrādi. Turklāt pandēmija un ar to saistītā nopietnā ekonomiskā lejupslīde veicināja Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētās vispārējās izņēmuma klauzulas iedarbināšanu un Padomes ieteikumu pieņemšanu 2020. gada 20. jūlijā, aicinot visas dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai efektīvi novērstu Covid-19 pandēmiju, uzturētu tautsaimniecību un atbalstītu sekojošo atveseļošanos. Tāpēc Eiropas Komisija 2022. gada 23. maija paziņojumā norādīja, ka^[173] tā šajā posmā neierosināja uzsākt jaunas pārmērīga budžeta novēršanas procedūras, bet varētu pārvērtēt šāda ierosinājuma nepieciešamību 2022. gada rudenī.

Raugoties nākotnē, lai gan, reaģējot uz aktuālo pandēmijas situāciju un ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, šajā ziņojumā vērtētajām valstīm ir būtiski panākt un/vai saglabāt stabilu un ilgtspējīgu fiskālo pozīciju. Rumānijai, kas ir pakļauta budžeta deficīta novēršanas procedūrai, būtu jānodrošina Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu ievērošana un līdz 2024. gadam jānovērš pārmērīgais budžeta deficīts. Pārējām valstīm būtu jāpanāk, lai to budžeta bilance atkal būtu līmenī, kas zemāks par atsauces vērtību (3%), tiklīdz pandēmijas situācija to atļaus, un jāizveido nepieciešamās drošības rezerves, kas ļautu darboties automātiskajiem stabilizatoriem. Turklāt Horvātijai un Ungārijai, kuru parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību, būtu jānodrošina šā rādītāja pietiekama samazināšanās, lai nodrošinātu fiskālo drošības rezervju pieejamību turpmākas lejupslīdes laikā. Valdības parāda atmaksājamības vidēja termiņa riska novērtējums ir īpaši svarīgs kontekstā, kādā Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējā izņēmuma klauzula tikusi piemērota pēdējos trīs gadus pēc kārtas, t.i., 2020., 2021. un 2022. gadā. Turklāt gaidāms, ka tā tiks piemērota arī 2023. gadā. Turklāt Komisija 2023. gadam sniegusi fiskālās politikas ES norādījumus, kas lielākoties ir kvalitatīvi un atšķiras no skaitliskajām fiskālajām prasībām, kuras parasti ietvertu Stabilitātes un izaugsmes pakts. Tas arī atspoguļo notiekošo ekonomiskās pārvaldības regulējuma pārskatīšanu, kas var veicināt Stabilitātes un izaugsmes pakta reformēšanu. Ja skaitliskās fiskālās korekcijas prasības netiek izvirzītas, vidēja termiņa fiskālās ilgtspējības novērtējumā vajadzētu pievērst īpašu uzmanību valstu spējai koriģēt fiskālo nelīdzsvarotību. Kopumā turpmāka konsolidācija ļautu vieglāk pārvarēt ar nelabvēlīgajām demogrāfiskajām norisēm saistītās budžeta problēmas. Spēcīgam valsts fiskālajam regulējumam, kas pilnībā atbilst ES noteikumiem un tiek efektīvi īstenots, vajadzētu veicināt fiskālo konsolidāciju un ierobežot valsts izdevumu nekontrolēta pieauguma iespējas, vienlaikus palīdzot novērst makroekonomiskās nelīdzsvarotības atjaunošanos. Kopumā fiskālā stratēģija būtu jāsaskaņo ar visaptverošām strukturālajām reformām, lai palielinātu potenciālo izaugsmi un nodarbinātību. Programma "Nākamās paaudzes ES" jāīsteno efektīvi, lai veicinātu atveseļošanos un pielāgotos notiekošajām strukturālajām pārmaiņām.^[174]

3.3. Valūtas kursa kritērijs

Šā ziņojuma publicēšanas brīdī Bulgārijas leva un Horvātijas kuna piedalās VKM II. Pārējās aplūkotajās dalībvalstīs darbojas atšķirīgi valūtas kursa režīmi.

VKM II iesaistītās puses 2020. gada 10. jūlijā savstarpēji vienojās iekļaut Bulgārijas levu VKM II, tāpēc tā piedalījās VKM II lielāko daļu no divu gadu atsauces perioda (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam). Brīdī, kad Bulgārijas levu iekļāva VKM II, tās centrālais kurss attiecībā pret euro bija 1.95583 ar ±15% standarta svārstību koridoru. Bulgārija pievienojās valūtas kursa mehānismam ar jau izveidotu valūtas padomi, uzņemoties vienpusējas saistības un tādējādi neradot ECB papildu pienākumus. Vienojoties par dalību VKM II, Bulgārijas iestādes uzņēmās vairākas politikas saistības (dažas no tām jau bija izpildītas, kad leva tika iekļauta VKM II) ar mērķi līdz euro ieviešanai panākt augsta līmeņa noturīgu ekonomisko konverģenci. ECB un Eiropas Komisija monitorējušas šo saistību efektīvu izpildi, darbojoties atbilstoši savai Līgumos un sekundārajos tiesību aktos noteiktajai kompetencei. Atsauces periodā leva nav novirzījusies no centrālā kursa.

VKM II iesaistītās puses 2020. gada 10. jūlijā savstarpēji vienojās iekļaut Horvātijas kunu VKM II, tāpēc tā piedalījās VKM II lielāko daļu no divu gadu atsauces perioda (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam). Iekļaujot Horvātijas kunu VKM II, tās centrālais kurss attiecībā pret euro bija 7.53450 ar ±15% standarta svārstību koridoru. Vienojoties par dalību VKM II, Horvātijas iestādes uzņēmās vairākas politikas saistības (dažas no tām jau bija izpildītas, kad kuna tika iekļauta VKM II), un visu šo saistību mērķis ir līdz euro ieviešanai panākt augsta līmeņa noturīgu ekonomisko konverģenci. ECB un Eiropas Komisija monitorējušas šo saistību efektīvu izpildi, darbojoties atbilstoši savai Līgumos un sekundārajos tiesību aktos noteiktajai kompetencei. Neraugoties uz to, ka visi VKM II saistībās pēc dalības uzsākšanas noteiktie mērķi ir sasniegti, nepieciešams turpmāks progress, lai saskaņā ar Eiropas Padomes MONEYVAL komitejas jaunāko ziņojumu novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā konstatētos trūkumus. Atsauces periodā Horvātijas kunas kursa svārstības bija nelielas, un tas bija tuvu centrālajam kursam. Novirzes no centrālā kursa bija būtiski mazākas nekā VKM II standarta svārstību koridors.

Valūtām, kuras nepiedalās VKM II, tika piemērots elastīga valūtas kursa vai kontrolēta peldoša valūtas kursa režīms, un vairākumā gadījumu bija vērojams samērā augsts valūtas kursa svārstīgums. Rumānijas lejai, kam tika piemērots kontrolēta peldoša valūtas kursa režīms, bija raksturīgs pavisam neliels svārstīgums, savukārt pārējām valūtām, kuras nepiedalās VKM II, tika piemērots elastīga valūtas kursa režīms, un to kursiem bija raksturīgs samērā liels svārstīgums.

3.4. Ilgtermiņa procentu likmju kritērijs

Divām no septiņām aplūkotajām valstīm vidējā ilgtermiņa procentu likme atsauces periodā pārsniedza atsauces vērtību (2.6%) un vienai valstij to nedaudz pārsniedza. Viszemākā vidējā ilgtermiņa procentu likme bija Zviedrijai, Bulgārijai un Horvātijai (attiecīgi 0.4%, 0.5% un 0.8%). Čehijai vidējā procentu likme bija nedaudz zemāka par atsauces vērtību (2.5%), savukārt Polijai un Ungārijai tā joprojām pārsniedza atsauces vērtību (attiecīgi 3.0% un 4.1%). Rumānijas procentu likmju vidējais līmenis bija daudz augstāks (4.7%) par atsauces vērtību (2.6%). Sākot ar 2021. gada pēdējo ceturksni, gandrīz visās valstīs bija vērā ņemams 12 mēnešu vidējās ilgtermiņa procentu likmes kāpums, ko noteica inflācijas spiediena pastiprināšanās un Krievijas un Ukrainas konflikta ietekme. Ņemot vērā lielo nenoteiktību par sākotnējā šoka ilgumu un tā ietekmi uz cenu dinamiku un ekonomisko aktivitāti, ir samērā grūti novērtēt ilgtermiņa procentu likmju turpmāko dinamiku.

Kopš 2020. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas ilgtermiņa procentu likmju starpības salīdzinājumā ar euro zonas vidējo rādītāju visās aplūkotajās valstīs palielinājušās. To noteikusi pandēmijas ietekme uz fiskālo un monetāro politiku, kā arī dažu valstu cikliskā pozīcija salīdzinājumā ar euro zonu, straujāka ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās un spēcīgāks augšupvērsts cenu spiediens. Tomēr aplūkotajās valstīs saglabājas būtiskas ilgtermiņa procentu likmju starpības atšķirības, atspoguļojot valstu ārējās un iekšējās ievainojamības cikliskās pozīcijas un finanšu tirgu novērtējuma atšķirības, t.sk. atšķirīgas budžeta izpildes norises un ilgtspējīgas konverģences perspektīvas. 2022. gada aprīlī Zviedrijas un Bulgārijas ilgtermiņa procentu likme attiecīgi par 10 bāzes punktiem un 20 bāzes punktiem pārsniedza euro zonas līmeni. Zviedrija ir attīstīta valsts, kuras finanšu sistēma jau lielā mērā integrējusies euro zonā, savukārt Bulgārijā banku sistēma pārsvarā pieder euro zonas bankām, un centrālā banka izmanto valūtas padomes mehānismu, kurā faktiski iekļauti euro zonas monetārās politikas nosacījumi. Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā atsauces periodā bija vērojams vislielākais procentu likmju starpības pieaugums (par 170–350 bāzes punktiem). No aplūkotajām valstīm Ungārijā un Rumānijā atsauces perioda beigās saglabājās vislielākā procentu likmju starpība (abās 520 bāzes punktu).

3.5. Citi būtiski faktori

Saskaņā ar Eiropas Komisijas vērtējumu vairākums aplūkoto valstu panākušas progresu ekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanā līdz brīdim, kad šo korekcijas procesu pārtrauca Covid-19 uzliesmojums. Eiropas Komisija Brīdināšanas mehānisma 2022. gada ziņojumā īpaši pievēršas parāda attiecības pret IKP samazināšanai labvēlīgos makroekonomiskos apstākļos 2021. gadā. Eiropas Komisija secināja, ka padziļināta pārbaude nepieciešama Horvātijā, Rumānijā un Zviedrijā. Attiecībā uz Horvātiju Komisija konstatēja, ka nelīdzsvarotība, kas saistīta ar augsto ārējā, privātā sektora un valsts parāda līmeni zemas potenciālās izaugsmes kontekstā, 2021. gadā turpināja mazināties, atgriežoties pie labvēlīgajām tendencēm pirms pandēmijas. Rumānijas gadījumā Komisija noskaidroja, ka valstī Covid-19 krīzes sākumā pastāvēja ar augošo tekošā konta deficītu, ārējās bilances pasliktināšanos un būtiskiem izmaksu konkurētspējas zaudējumiem saistīta ievainojamība. Vienlaikus ar Covid-19 krīzi valdības parāda attiecība pret IKP palielinājusies, lai gan no zema līmeņa. Saistībā ar Zviedriju Komisija konstatēja, ka valstī Covid-19 krīzes sākumā pastāvēja ar pārmērīgu mājokļu cenu kāpuma riskiem saistīta ievainojamība apvienojumā ar augstu un augošu mājsaimniecību parāda līmeni. Līdz ar Covid-19 krīzi palielinājies privātā sektora parāda rādītājs, mājokļu cenas un bezdarba līmenis. Lai gan Eiropas Komisija norādīja, ka pārējās šajā ziņojumā aplūkotajās valstīs nav nelīdzsvarotības, arī tās saskaras ar dažādām problēmām.

Ārējā bilance vairākumā aplūkoto valstu pēdējos gados stabilizējusies. Makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūras (MNNP) kopsavilkumā redzams, ka triju gadu vidējā tekošā konta bilance 2020. un 2021. gadā gandrīz visās aplūkotajās valstīs bija pozitīva, izņemot Ungāriju, kurā bija neliels negatīvs saldo, un Rumāniju, kurā negatīvais saldo turpināja palielināties (sk. 3.2. tabulu).

Gandrīz visās aplūkotajās valstīs tīrās starptautisko investīciju bilances negatīvais saldo (procentos no IKP) samazinājies, tomēr saglabājies augsts. Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu neto ārējās saistības galvenokārt saistītas ar ārvalstu tiešajām investīcijām, kas uzskatāmas par stabilāku finansējuma veidu. 2021. gadā tīrā starptautisko investīciju bilance Ungārijā, Polijā un Rumānijā pārsniedza indikatīvo robežvērtību (–35% no IKP). Vismazākās neto ārējās saistības bija Čehijai (15.6% no IKP) un Bulgārijai (19.8%), bet Zviedrijas tīrā starptautisko investīciju bilance bija pozitīva (17.8% no IKP).

Cenu un izmaksu konkurētspējas ziņā no 2019. gada līdz 2021. gadam vairākumā vērtēto valstu dažādā apmērā palielinājās ar SPCI deflētais reālais efektīvais valūtas kurss. Vienīgais izņēmums bija Zviedrija. Vienības darbaspēka izmaksu triju gadu pieauguma temps, kas gados pirms Covid-19 pandēmijas gandrīz visās aplūkotajās valstīs bija ļoti augsts, samazinājās, bet Bulgārijā, Čehijā un Ungārijā tas joprojām pārsniedza indikatīvo robežvērtību (12%). Piecu gadu periodā (no 2016. gada līdz 2021. gadam) vairākumā valstu tika novērota eksporta tirgus daļu palielināšanās.

Visās aplūkotajās valstīs turpināja palielināties mājokļu cenas. ES mājokļu tirgus dinamika, kas bija augšupvērsta jau pirms Covid-19 pandēmijas, 2020. un 2021. gadā kļuva vēl spēcīgāka, un dažādās valstīs pastāvēja mājokļu cenu pārmērīga kāpuma risks. Tas rada bažas, īpaši gadījumos, kad mājsaimniecību parāda līmenis ir augsts vai strauji palielinās. Dažās aplūkotajās valstīs mājokļu cenas turpināja augt, sasniedzot augstāko līmeni, kāds novērots kopš globālās finanšu krīzes. Mājokļu cenu kāpuma temps Čehijā, Ungārijā un Zviedrijā 2021. gadā palielinājās, pārsniedzot indikatīvo robežvērtību 6%. Mājokļu cenu pieaugumu noteica dažādi pieprasījumu veicinoši un piedāvājumu ierobežojoši faktori. Mājokļu tirgus perspektīvas joprojām ietekmē nenoteiktība saistībā ar pandēmiju un makroekonomisko perspektīvu.

3.2. tabula

Makroekonomiskās nelīdzsvarotības uzraudzības rādītāju kopsavilkums

3.2.a tabula. Ārējās nelīdzsvarotības un konkurētspējas rādītāji

3.2.b tabula. Iekšējās nelīdzsvarotības un bezdarba rādītāji

Samērā ilgais pirms finanšu krīzes novērotais kredītu ekspansijas periods beidzies ar to, ka izveidojies augsts dažu aplūkoto valstu nefinanšu privātā sektora uzkrātā parāda līmenis, kas gan mēreni samazinās. Tas joprojām ir nozīmīgs ievainojamības faktors šādās valstīs, lai gan privāto kredītu pieaugums ir samazinājies un nevienā no aplūkotajām valstīm nepārsniedz indikatīvo robežvērtību (14%). Tomēr Zviedrijā privātā sektora parāda līmenis joprojām bija īpaši augsts, un 2020. gadā tas pārsniedza 200% no IKP.

Finanšu sektora politikai aplūkotajās valstīs jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu, ka finanšu sektors sniedz stabilu ieguldījumu tautsaimniecības izaugsmē un cenu stabilitātes saglabāšanā, un uzraudzības politikai jābūt veidotai tā, lai nodrošinātu finansiāli stabilu un noturīgu banku sistēmu, kas ir dalības Vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM) priekšnosacījums. Lai vēl vairāk veicinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, valsts kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, t.sk. ievērojot piemērojamos attiecīgo starptautisko un Eiropas institūciju ieteikumus un uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm. Līdz ar ciešās sadarbības regulējuma starp ECB un Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālā banka) un Hrvatska narodna banka stāšanos spēkā 2020. gada 1. oktobrī ECB uzņēmās atbildību par 1) nozīmīgo iestāžu tiešo uzraudzību abās valstīs; 2) kopīgām procedūrām attiecībā uz visām uzraudzītajām iestādēm un 3) mazāk nozīmīgo iestāžu, kuras joprojām uzrauga valsts uzraudzības iestādes, uzraudzības pārraudzību. Kopš ciešas sadarbības izveidošanas ar Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālā banka) un Hrvatska narodna banka ECB cieši sadarbojusies ar tām, lai nodrošinātu to raitu integrāciju VUM.

Bezdarba līmenis turpināja samazināties gandrīz visās aplūkotajās valstīs, un to veicināja dīkstāves shēmas un citi pandēmijas laikā valdību īstenotie politikas pasākumi. Vairākumā valstu (izņemot Zviedriju) bezdarba līmenis aplūkojamā periodā turpinājis samazināties, un visās aplūkotajās valstīs tas joprojām ir zemāks par indikatīvo robežvērtību (10%). Čehijā, Ungārijā un Polijā sasniegts vēsturiski zemākais bezdarba līmenis, un dažas valstis konkrētos darba tirgus segmentos arvien biežāk saskaras ar darbaspēka trūkumu.

Vēl viens svarīgs faktors, analizējot ekonomiskās integrācijas un konverģences ilgtspējību, ir institucionālās vides stiprums. Iestāžu zemā kvalitāte un vājā pārvaldība var atspoguļot, piemēram, uzņēmējdarbības vides vājās vietas, neefektīvu valsts pārvaldi, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, korupciju, sociālās iekļaušanas trūkumu, caurredzamības trūkumu, tiesu neatkarības trūkumu un/vai sliktu tiešsaistes pakalpojumu pieejamību. Vairāku valstu institucionālās kvalitātes uzlabošana veicinātu esošās neelastības un ražošanas faktoru efektīvu izmantošanu un sadali kavējošo šķēršļu novēršanu, tādējādi stiprinot ilgtermiņa izaugsmes potenciālu. Kavējot potenciālās izlaides kāpumu, vāja institucionālā vide var pasliktināt arī valsts parāda apkalpošanas spēju un apgrūtināt ekonomisko korekciju veikšanu. Tā var arī ietekmēt valsts spēju īstenot nepieciešamos politikas pasākumus.

Visās aplūkotajās valstīs (izņemot Zviedriju) iestāžu un pārvaldības kvalitāte ir samērā zema, īpaši Bulgārijā, Rumānijā, Horvātijā un Ungārijā. Tas var apdraudēt ekonomisko noturību un konverģences ilgtspējību. Konkrēti institucionālie rādītāji pamatā apstiprina vispārējo priekšstatu par to, ka iestāžu kvalitāte un pārvaldība vairākumā šo valstu ir slikta, lai gan pastāv dažas būtiskas atšķirības (sk. 3.8. un 3.9. att.).^[175] Šajā ziņā Bulgārija, Rumānija, Horvātija un Ungārija ir to ES valstu vidū, kuras saskaras ar lielākajām problēmām.

3.8. attēls

ES valstu institucionālās kvalitātes reitingu pārskats

3.9. attēls

ES valstu institucionālās kvalitātes reitingi atsevišķu rādītāju dalījumā

Tautsaimniecības izaugsmes un konkurētspējas uzlabošanai vairākumā aplūkoto valstu nepieciešamas visaptverošas strukturālās reformas. Vietējo iestāžu, pārvaldības un uzņēmējdarbības vides uzlabojumi, kā arī turpmāks valsts uzņēmumu reformas un privatizācijas progress un efektīva ES fondu apguve palīdzētu paātrināt ražīguma kāpumu. Tas savukārt veicinātu konkurences pieaugumu galvenajās administratīvi regulējamās nozarēs (piemēram, enerģētikā un transportā), mazinot šķēršļus uzņēmējdarbības uzsākšanai un veicinot tik ļoti nepieciešamās privātās investīcijas.

Visbeidzot, raita konverģences procesa veicināšanai būtiski svarīgas arī institucionālās iezīmes, kas saistītas ar statistikas kvalitāti. Tas attiecas arī uz valsts statistikas iestādes juridisko neatkarību, tās administratīvo uzraudzību un budžeta autonomiju, informācijas vākšanas likumiskajām tiesībām un statistikas konfidencialitātes tiesiskajām normām, kas sīkāk aprakstītas 6. nodaļā.

4. Kopsavilkumi par valstīm

4.1. Bulgārija

Bulgārijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2022. gada aprīlī bija 5.9%, t.i., daudz augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (4.9%). Paredzams, ka šis rādītājs tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies; to galvenokārt izraisīs Krievijas un Ukrainas kara dēļ vērojamā izejvielu cenu paaugstināšanās, cenu spiediena palielināšanās un piegādes problēmu turpmāka pastiprināšanās. Šis rādītājs pēdējos 10 gados svārstījies samērā plašā diapazonā (no –1.7% līdz 5.9%), un attiecīgā perioda vidējais rādītājs bijis mērens (0.9%). Raugoties nākotnē, pastāv bažas par Bulgārijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Izlīdzināšanās process var radīt pozitīvas inflācijas atšķirības salīdzinājumā ar euro zonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Bulgārijā vēl joprojām ir daudz zemāks nekā euro zonā. Lai novērstu pārmērīga cenu spiediena un makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanos, izlīdzināšanās process jāveicina ar atbilstošiem politikas pasākumiem.

Bulgārijas valsts budžeta deficīts 2021. gadā būtiski pārsniedza 3% atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija daudz zemāka par 60% atsauces vērtību. Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa Bulgārijai piemērota kopš 2012. gada. 2022. gada maijā Eiropas Komisija konstatēja, ka valsts budžeta deficīts 2021. gadā pārsniedza atsauces vērtību 3% no IKP un nebija tai tuvu. Tika uzskatīts, ka atsauces vērtība pārsniegta izņēmuma kārtā un uz laiku. Neraugoties uz minēto un ņemot vērā ārkārtīgi lielo nenoteiktību, kuru radīja Covid-19 pandēmijas ilgstošā ārkārtējā makroekonomiskā un fiskālā ietekme, kā arī Krievijas iebrukums Ukrainā, Komisija šajā posmā neierosināja uzsākt jaunas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras. No 2012. gada līdz 2019. gadam, proti, pirms Covid-19 krīzes (izņemot 2014. gadu), Bulgārijas budžeta deficīta un parāda rādītāja atbilstība kritērijam tika nodrošināta bez grūtībām. Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognozi krīzes laikā īstenoto fiskālo pasākumu pakāpeniskās atcelšanas un ekonomiskās aktivitātes uzlabošanās kopējās ietekmes dēļ ar 2022. gadu gaidāma fiskālā stāvokļa uzlabošanās; joprojām paredzams, ka budžeta bilance 2022. gadā saglabāsies virs 3% no IKP, bet 2023. gadā būs zemāka par šo vērtību. Eiropas Komisijas jaunākajā fiskālās stabilitātes novērtējumā norādīts, ka Bulgārija pakļauta vidējam fiskālās stabilitātes riskam vidējā termiņā un ilgtermiņā. Lai gan, reaģējot uz aktuālo pandēmijas situāciju un ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, stabilu valsts finanšu turpmākai nodrošināšanai nepieciešami efektīvi un mērķorientēti pasākumi, kā arī piesardzīga un izaugsmei labvēlīga fiskālā politika.

VKM II iesaistītās puses 2020. gada 10. jūlijā savstarpēji vienojās iekļaut Bulgārijas levu VKM II, un tāpēc tā piedalījās VKM II lielāko daļu no divu gadu atsauces perioda (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam). Brīdī, kad Bulgārijas levu iekļāva VKM II, tās centrālais kurss attiecībā pret euro bija 1.95583 ar ±15% standarta svārstību koridoru. Bulgārija pievienojās valūtas kursa mehānismam ar jau izveidotu valūtas padomi, uzņemoties vienpusējas saistības un tādējādi neradot ECB papildu pienākumus. Vienojoties par dalību VKM II, Bulgārijas iestādes uzņēmās vairākas politikas saistības; dažas no tām jau bija izpildītas, kad leva tika iekļauta VKM II, un visu šo saistību mērķis ir līdz euro ieviešanai panākt augsta līmeņa noturīgu ekonomisko konverģenci. ECB un Eiropas Komisija monitorē šo saistību efektīvu izpildi, darbojoties atbilstoši savai Līgumos un sekundārajos tiesību aktos noteiktajai kompetencei. Atsauces periodā leva nav novirzījusies no centrālā kursa. Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālā banka) 2020. gada jūlijā ar ECB vienojās par piesardzības mijmaiņas darījumu līniju, kas ļauj tai apmaiņā pret Bulgārijas levām aizņemties līdz 2 mljrd. euro, lai apmierinātu euro likviditātes vajadzības, kas Bulgārijas finanšu iestādēm varētu rasties pandēmijas dēļ. Tā kā šī vienošanās palīdzēja mazināt potenciālo finansiālās ievainojamības risku, tā, iespējams, ir arī vēl vairāk uzlabojusi valūtas kursa stabilitāti atsauces periodā.

Atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) Bulgārijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 0.5%, tātad tas bija daudz zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (2.6%). Bulgārijas ilgtermiņa procentu likmes kopš 2012. gada ir pazeminājušās, un to 12 mēnešu vidējais rādītājs sarucis no 5.3% līdz 0.5%.

Lai Bulgārijā nodrošinātu noturīgu konverģenci veicinošu vidi, nepieciešama uz stabilitāti orientēta ekonomikas politika un visaptverošas strukturālās reformas. Saistībā ar makroekonomisko nelīdzsvarotību Eiropas Komisija neizvēlējās Bulgāriju padziļinātam pārskatam Brīdināšanas mehānisma ziņojumā par 2022. gadu. Konverģences noturību un ekonomisko elastību labvēlīgi ietekmētu visaptverošas reformas, kuru mērķis būtu stiprināt strukturālo noturību, uzlabot darījumdarbības vidi, veicināt finanšu stabilitāti, institucionālo kvalitāti un pārvaldību. Banku uzraudzības konverģence, kas panākta saskaņā ar ciešās sadarbības regulējumu, garantē augstu uzraudzības standartu piemērošanu un tādējādi sekmē finanšu stabilitātes nodrošināšanu. Šis regulējums starp ECB un Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālo banku) stājās spēkā 2020. gada 1. oktobrī, un līdz ar to ECB kļuva atbildīga par 5 nozīmīgu iestāžu tiešo uzraudzību un 13 mazāk nozīmīgu iestāžu uzraudzību Bulgārijā.

Bulgārijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Bulgārija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.2. Čehija

Čehijā 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2022. gada aprīlī bija 6.2%, t.i., daudz augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (4.9%). Paredzams, ka šis rādītājs tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies; to galvenokārt izraisīs Krievijas un Ukrainas kara dēļ vērojamā izejvielu cenu paaugstināšanās, cenu spiediena palielināšanās un piegādes problēmu turpmāka pastiprināšanās. Šis rādītājs pēdējos 10 gados svārstījies samērā plašā diapazonā (no 0.2% līdz 6.2%), un attiecīgā perioda vidējais rādītājs bijis mērens (2.0%). Raugoties nākotnē, pastāv bažas par Čehijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Izlīdzināšanās process, iespējams, radīs pozitīvas inflācijas atšķirības salīdzinājumā ar euro zonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Čehijā vēl joprojām ir relatīvi zemāki nekā euro zonā, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums. Lai novērstu pārmērīga cenu spiediena un makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanos, izlīdzināšanās process jāveicina ar mērķorientētiem ekonomikas politikas pasākumiem.

Čehijas valsts budžeta deficīts 2021. gadā būtiski pārsniedza 3% atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija zemāka par 60% atsauces vērtību. Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa Čehijai piemērota kopš 2014. gada. 2022. gada maijā Eiropas Komisija konstatēja, ka valsts budžeta deficīts 2021. gadā pārsniedza atsauces vērtību 3% no IKP un nebija tai tuvu. Tika uzskatīts, ka atsauces vērtība pārsniegta izņēmuma kārtā, bet ne uz laiku. Neraugoties uz minēto un ņemot vērā ārkārtīgi lielo nenoteiktību, kuru radīja Covid-19 pandēmijas ilgstošā ārkārtējā makroekonomiskā un fiskālā ietekme, kā arī Krievijas iebrukums Ukrainā, Komisija šajā posmā neierosināja uzsākt jaunas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras. Periodā pirms Covid-19 krīzes budžeta deficīta un parāda rādītāja atbilstība kritērijiem tika nodrošināta bez grūtībām. Lai gan saskaņā ar Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognozi ekonomiskās aktivitātes uzlabošanās un krīzes laikā īstenoto fiskālo pasākumu daļējās atcelšanas kopējās ietekmes dēļ ar 2022. gadu gaidāma fiskālā stāvokļa uzlabošanās, joprojām paredzams, ka budžeta deficīts saglabāsies virs 3% no IKP līdz prognožu perioda beigām 2023. gadā. Eiropas Komisijas jaunākajā fiskālās stabilitātes novērtējumā konstatēts, ka Čehija pakļauta vidējam fiskālās stabilitātes riskam vidējā termiņā. Tika konstatēts, ka ilgtermiņā tā pakļauta augstam riskam, kas galvenokārt saistīts ar budžeta spiedienu, kuru rada iedzīvotāju novecošana, un sākotnējo budžeta stāvokli. Lai gan, reaģējot uz aktuālo pandēmijas situāciju un ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, stabilu valsts finanšu turpmākai nodrošināšanai nepieciešami efektīvi un mērķorientēti pasākumi, kā arī piesardzīga un izaugsmei labvēlīga fiskālā politika.

Divu gadu atsauces periodā (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam) Čehijas krona nepiedalījās VKM II, bet tai bija elastīga valūtas kursa režīms. Atsauces periodā Čehijas kronas kursam vidēji bija raksturīgs samērā liels svārstīgums. Čehijas kronas kurss attiecībā pret euro 2022. gada 25. maijā bija 24.6480, t.i., par 9.6% augstāks nekā vidējais rādītājs 2020. gada maijā.

Atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) Čehijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 2.5%, tātad tas bija nedaudz zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (2.6%). Čehijas ilgtermiņa procentu likmes kopš 2012. gada pazeminājušās, un to 12 mēnešu vidējais rādītājs sarucis no 3.5% līdz 2.5%.

Lai Čehijā saglabātu noturīgu konverģenci, nepieciešama mērķorientēta ekonomikas politika (arī strukturālās reformas), kas ir vērsta uz cenu un makroekonomiskās stabilitātes sekmēšanu. Saistībā ar makroekonomisko nelīdzsvarotību Eiropas Komisija neizvēlējās Čehiju padziļinātam pārskatam Brīdināšanas mehānisma ziņojumā par 2022. gadu. Vidēja termiņa līdz ilgtermiņa ievainojamība ir saistīta ar valsts pašreizējā izaugsmes modeļa ilgtspēju un kapitāla un jaudu haotisku pārdali tautsaimniecībā; šāda situācija varētu kavēt izaugsmi nozarēs, kuras pandēmija skārusi īpaši smagi. Ekonomikas un finanšu politikai būtu jāveicina plašu efektivitātes uzlabojumu nodrošināšana un jāuzlabo ražīgums, atbilstoši pārdalot kapitālu. Tāpēc būs svarīgi stiprināt administratīvās un institucionālās spējas (piemēram, tādās jomās kā pārvaldība un maksātnespēja) un novērst darījumdarbības vides nepilnības, kas negatīvi ietekmē potenciālo izaugsmi, kavējot inovāciju un jaunu darījumu attīstību. Darbaspēka trūkums un prasmju nepietiekamība arī būtu jānovērš ar mērķorientētiem strukturālās politikas pasākumiem un ieguldījumiem, un, lai uzlabotu valsts izaugsmes potenciālu, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu jāatvieglo piekļuve pašu kapitāla finansējumam un riska kapitālam. Lai turpmāk palielinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, nacionālajām kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, arī ievērojot attiecīgo starptautisko un Eiropas struktūru piemērojamos ieteikumus un attiecīgo uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm.

Čehijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Čehija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.3. Horvātija

Horvātijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2022. gada aprīlī bija 4.7%, t.i., zemāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (4.9%). Paredzams, ka šis rādītājs tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies; to galvenokārt izraisīs Krievijas un Ukrainas kara dēļ vērojamā izejvielu cenu paaugstināšanās, cenu spiediena palielināšanās un piegādes problēmu turpmāka pastiprināšanās. Šis rādītājs pēdējos 10 gados svārstījies samērā plašā diapazonā (no –0.8% līdz 4.7%), un attiecīgā perioda vidējais rādītājs bijis mērens (1.1%). Raugoties nākotnē, pastāv bažas par Horvātijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Izlīdzināšanās process var radīt pozitīvas inflācijas atšķirības salīdzinājumā ar euro zonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Horvātijā vēl joprojām ir zemāki nekā euro zonā. Lai novērstu pārmērīga cenu spiediena un makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanos, izlīdzināšanās process jāveicina ar atbilstošiem politikas pasākumiem.

Horvātijas valsts budžeta bilance 2021. gadā bija nedaudz zemāka par 3% deficīta atsauces vērtību, un tās parāda rādītājs pārsniedza 60% atsauces vērtību, taču tam bija tendence samazināties. Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa Horvātijai piemērota kopš 2017. gada jūnija. Tā kā valsts budžeta deficīta attiecība pret IKP 2021. gadā bija zemāka par 3% atsauces vērtību un ir paredzams, ka tā būs zemāka arī 2022. gadā, budžeta deficīta rādītājs atbilda kritērijam. Parāda rādītājs 2021. gadā bija 79.8% no IKP, bet tas bija samazinājums par aptuveni 7.5 procentu punktiem salīdzinājumā ar 2020. gadā reģistrēto augstāko vērtību (87.3% no IKP), kā arī atbilda parāda rādītāja samazināšanas robežvērtībai, tādējādi norādot uz parāda rādītāja atbilstību kritērijam. Laikposmā no 2017. gada līdz 2019. gadam Horvātijā budžeta deficīta rādītājs atbilda kritērijam un parāda rādītājs samazinājās. Tomēr attiecībā uz 2020. gadu Eiropas Komisija 2021. gada jūnijā konstatēja, ka valsts budžeta deficīts pārsniedza atsauces vērtību 3% no IKP un nebija tai tuvu. Tika uzskatīts, ka atsauces vērtība pārsniegta izņēmuma kārtā, bet ne uz laiku. Turklāt Horvātijas valsts parāds pārsniedza atsauces vērtību 60% no IKP un pietiekami strauji nesamazinājās. Neraugoties uz minēto un ņemot vērā augsto nenoteiktību, saskaņoto fiskālās politikas reakciju uz Covid-19 krīzi un Padomes 2020. gada 20. jūlijā pieņemtos ieteikumus, Komisija uzskatīja, ka lēmums par to, vai piemērot dalībvalstīm pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, attiecīgajā brīdī nebūtu jāpieņem. Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognoze liecina par budžeta deficīta un parāda rādītāja ilgstošu atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijiem. Eiropas Komisijas jaunākajā fiskālās stabilitātes novērtējumā konstatēts, ka Horvātija pakļauta vidējam parāda atmaksājamības riskam vidējā termiņā, kā arī ilgtermiņā. Lai gan, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, stabilu valsts finanšu nodrošināšanai un parāda rādītāja ilgstoša sarukuma veicināšanai nepieciešami efektīvi un mērķorientēti pasākumi, kā arī piesardzīga un izaugsmei labvēlīga fiskālā politika un saskaņā ar atveseļošanas un noturības plānu paredzēto fiskālo reformu īstenošana.

VKM II iesaistītās puses 2020. gada 10. jūlijā savstarpēji vienojās iekļaut Horvātijas kunu VKM II, un tāpēc tā piedalījās VKM II lielāko daļu no divu gadu atsauces perioda (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam). Iekļaujot Horvātijas kunu VKM II, tās centrālais kurss attiecībā pret euro bija 7.53450 ar ±15% standarta svārstību koridoru. Vienojoties par dalību VKM II, Horvātijas iestādes uzņēmās vairākas politikas saistības; dažas no tām jau bija izpildītas, kad kuna tika iekļauta VKM II, un visu šo saistību mērķis ir līdz euro ieviešanai panākt augsta līmeņa noturīgu ekonomisko konverģenci. ECB un Eiropas Komisija monitorē šo saistību efektīvu izpildi, darbojoties atbilstoši savai Līgumos un sekundārajos tiesību aktos noteiktajai kompetencei. Atsauces periodā Horvātijas kunas kursam attiecībā pret euro bija raksturīgs neliels svārstīgums un kurss bija tuvu centrālajam kursam. Novirzes no centrālā kursa bija būtiski mazākas nekā standarta svārstību koridors VKM II. Horvātijas kunas kurss attiecībā pret euro 2022. gada 25. maijā bija 7.5355, t.i., faktiski tās VKM II centrālā kursa līmenī. Hrvatska narodna banka 2020. gada aprīlī ar ECB vienojās par piesardzības mijmaiņas darījumu līniju, kas ļauj tai apmaiņā pret Horvātijas kunām aizņemties līdz 2 mljrd. euro, lai apmierinātu euro likviditātes vajadzības, kas Horvātijas finanšu iestādēm varētu rasties pandēmijas dēļ. Tā kā šī vienošanās palīdzēja mazināt potenciālo finansiālās ievainojamības risku, tā, iespējams, ir arī vēl vairāk uzlabojusi valūtas kursa stabilitāti atsauces periodā.

Atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) Horvātijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 0.8%, tātad tas bija zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (2.6%). Horvātijas ilgtermiņa procentu likmes kopš 2012. gada pazeminājušās, un to 12 mēnešu vidējais rādītājs sarucis no nedaudz mazāk par 7% līdz mazāk par 1.0%.

Lai Horvātijā nodrošinātu noturīgu konverģenci veicinošu vidi, nepieciešama uz stabilitāti orientēta ekonomikas politika un visaptverošas strukturālās reformas. Saistībā ar makroekonomisko nelīdzsvarotību Eiropas Komisija izvēlējās Horvātiju padziļinātam pārskatam Brīdināšanas mehānisma ziņojumā par 2022. gadu, kurā uzsvēra, ka nelīdzsvarotība, kas saistīta ar augsto ārējā, privātā sektora un valsts parāda līmeni zemas potenciālās izaugsmes kontekstā, 2021. gadā turpināja mazināties. Horvātiju labvēlīgi ietekmētu strukturālās reformas, kuru mērķis būtu uzlabot institucionālo un darījumdarbības vidi, veicināt konkurenci preču tirgos, mazināt neatbilstības darba tirgū un darbaspēka piedāvājuma ierobežojumus, kā arī palielināt valsts pārvaldes un tiesu sistēmas efektivitāti. Līdz ar ECB un Hrvatska narodna banka ciešās sadarbības regulējuma stāšanos spēkā 2020. gada 1. oktobrī ECB kļuva atbildīga par 8 nozīmīgu iestāžu tiešo uzraudzību un 15 mazāk nozīmīgu iestāžu uzraudzību Horvātijā.

Horvātijas tiesību akti ir saderīgi ar Līguma 131. pantā noteiktajiem Līgumiem un Statūtiem.

4.4. Ungārija

Ungārijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2022. gada aprīlī bija 6.8%, t.i., daudz augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (4.9%). Paredzams, ka šis rādītājs tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies; to galvenokārt izraisīs Krievijas un Ukrainas kara dēļ vērojamā izejvielu cenu paaugstināšanās, cenu spiediena palielināšanās un piegādes problēmu turpmāka pastiprināšanās. Šis rādītājs pēdējos 10 gados svārstījies samērā plašā diapazonā (no –0.3% līdz 6.8%), un attiecīgā perioda vidējais rādītājs bijis paaugstināts (2.5%). Raugoties nākotnē, pastāv bažas par Ungārijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Izlīdzināšanās process var radīt pozitīvas inflācijas atšķirības salīdzinājumā ar euro zonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Ungārijā vēl joprojām ir zemāki nekā euro zonā, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums. Lai novērstu pārmērīga cenu spiediena un makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanos, izlīdzināšanās process jāveicina ar atbilstošiem politikas pasākumiem.

Ungārijas valsts budžeta deficīts 2021. gadā būtiski pārsniedza 3% atsauces vērtību, un tās parāds pārsniedza 60% atsauces vērtību. Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa Ungārijai piemērota kopš 2013. gada. Attiecībā uz 2021. gadu Eiropas Komisija konstatēja, ka valsts budžeta deficīts pārsniedza atsauces vērtību 3% no IKP un nebija tai tuvu. Tika uzskatīts, ka atsauces vērtība pārsniegta izņēmuma kārtā, bet ne uz laiku. Turklāt Ungārijas valsts parāds pārsniedza atsauces vērtību 60% no IKP un pietiekami strauji nesamazinājās. Neraugoties uz minēto un ņemot vērā ārkārtīgi lielo nenoteiktību, kuru radīja Covid-19 pandēmijas ilgstošā ārkārtējā makroekonomiskā un fiskālā ietekme, kā arī Krievijas iebrukums Ukrainā, Komisija šajā posmā neierosināja uzsākt jaunas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras. Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognozi pēc straujās pasliktināšanās 2020. un 2021. gadā gaidāms Ungārijas deficīta rādītāja uzlabojums, taču tiek prognozēts, ka 2023. gadā deficīta rādītājs joprojām būs daudz augstāks par 3% no IKP. Eiropas Komisijas jaunākajā fiskālās stabilitātes novērtējumā norādīts, ka Ungārija pakļauta vidējam fiskālā saspīlējuma riskam vidējā termiņā un augstam riskam ilgtermiņā, jo iedzīvotāju novecošana rada valsts finanšu ilgtspējas problēmas. Lai gan, reaģējot uz aktuālo pandēmijas situāciju un ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, stabilu valsts finanšu nodrošināšanai un parāda rādītāja ilgstoša sarukuma veicināšanai nepieciešami efektīvi un mērķorientēti pasākumi, kā arī piesardzīga un izaugsmei labvēlīga fiskālā politika.

Divu gadu atsauces periodā (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam) Ungārijas forints nepiedalījās VKM II, bet tam bija elastīga valūtas kursa režīms. Atsauces periodā Ungārijas forinta kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs liels svārstīgums. Ungārijas forinta kurss attiecībā pret euro 2022. gada 25. maijā bija 388.25, t.i., par 10.7% zemāks nekā vidējais rādītājs 2020. gada maijā. Magyar Nemzeti Bank 2020. gada jūnijā ar ECB vienojās par repo darījumu līniju, kas ļauj tai apmaiņā pret atbilstošu euro denominētu nodrošinājumu aizņemties līdz 4 mljrd. euro, lai Ungārijas finanšu iestādēm nodrošinātu euro likviditāti tādu vajadzību apmierināšanai, kuras varētu rasties pandēmijas dēļ. Tā kā šī vienošanās palīdzēja mazināt potenciālo finansiālās ievainojamības risku, tā, iespējams, ir arī ietekmējusi valūtas kursa norises atsauces periodā.

Atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) Ungārijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 4.1%, tātad tas bija augstāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (2.6%). Ungārijas ilgtermiņa procentu likmes kopš 2012. gada pazeminājušās, un to 12 mēnešu vidējais rādītājs sarucis no aptuveni 8% līdz aptuveni 4%.

Lai Ungārijā nodrošinātu noturīgu konverģenci veicinošu vidi, nepieciešama uz stabilitāti orientēta ekonomikas politika un visaptverošas strukturālās reformas. Saistībā ar makroekonomisko nelīdzsvarotību Eiropas Komisija neizvēlējās Ungāriju padziļinātam pārskatam Brīdināšanas mehānisma ziņojumā par 2022. gadu. Tomēr 2022. gada 27. aprīlī Eiropas Komisija saskaņā ar vispārējo nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai Ungārijas iestādēm nosūtīja rakstisku paziņojumu par bažām, kuras paustas saistībā ar tiesiskuma ievērošanu un kuru dēļ varētu apturēt vai samazināt ES līdzekļu izmaksu. Ungāriju labvēlīgi ietekmētu strukturālās reformas, kuru mērķis būtu uzlabot valsts iestāžu un valsts pārvaldes kvalitāti, un atbilstošas preču tirgus politikas īstenošana. Lai turpmāk palielinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, nacionālajām kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, arī ievērojot attiecīgo starptautisko un Eiropas struktūru piemērojamos ieteikumus un uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm.

Ungārijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu, vienoto euro rakstību un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Ungārija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.5. Polija

Polijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2022. gada aprīlī bija 7.0%, t.i., daudz augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (4.9%). Paredzams, ka šis rādītājs tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies; to galvenokārt izraisīs Krievijas un Ukrainas kara dēļ vērojamā izejvielu cenu paaugstināšanās, cenu spiediena palielināšanās un piegādes problēmu turpmāka pastiprināšanās. Šis rādītājs pēdējos 10 gados svārstījies samērā plašā diapazonā (no –0.7% līdz 7.0%), un attiecīgā perioda vidējais rādītājs bijis mērens (1.7%). Raugoties nākotnē, pastāv bažas par Polijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Izlīdzināšanās process var radīt pozitīvas inflācijas atšķirības salīdzinājumā ar euro zonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Polijā vēl joprojām ir zemāki nekā euro zonā, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums. Lai novērstu pārmērīga cenu spiediena un makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanos, izlīdzināšanās process jāveicina ar atbilstošiem politikas pasākumiem.

Polijas valsts budžeta bilance 2021. gadā bija daudz zemāka par 3% deficīta atsauces vērtību, un tās parāda rādītājs bija zemāks par 60% atsauces vērtību. Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa Polijai piemērota kopš 2015. gada. Turpmākajā periodā līdz 2019. gadam Polijas budžeta deficīta rādītājs atbilda kritērijam un parāda rādītājs samazinājās. 2021. gadā valsts budžeta deficīts bija 1.9% no IKP. Tomēr saskaņā ar Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognozi gaidāma 2022. gada budžeta bilances būtiska pasliktināšanās, deficīta rādītājam pārsniedzot 3% atsauces vērtību Ukrainas bēgļiem sniegtā atbalsta izmaksu, lielāku procentu izdevumu, enerģijas un pārtikas jomas augstās inflācijas mazināšanai paredzēto pagaidu atvieglojumu un ienākuma nodokļa reformas izraisīto mazāko ieņēmumu dēļ. Eiropas Komisija 2022. gada maijā uzskatīja, ka plānotā atsauces vērtības pārsniegšana Polijā notikusi izņēmuma kārtā, bet ne uz laiku. Tomēr, ņemot vērā ārkārtīgi lielo nenoteiktību, kuru radīja Covid-19 pandēmijas ilgstošā ārkārtējā makroekonomiskā un fiskālā ietekme, kā arī Krievijas iebrukums Ukrainā, Komisija šajā posmā neierosināja uzsākt jaunas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras. 2021. gada jūnijā Eiropas Komisija bija konstatējusi, ka 2020. gada valsts budžeta deficīts pārsniedza atsauces vērtību 3% no IKP un nebija tai tuvu, bet parāda attiecība pret IKP joprojām bija zemāka par 60% robežvērtību. Neraugoties uz minēto, Komisija neuzsāka pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, jo Covid-19 pandēmijas dēļ bija noteikta ārkārtējā situācija. 2021. gadā līdz ar vairākuma ārkārtējo pasākumu atcelšanu deficīta rādītājs samazinājās, tādējādi valsts parāda attiecība pret IKP saruka līdz 53.8%. Vienlaikus tiek prognozēts, ka valsts parāda rādītājs būtiski uzlabosies un joprojām būs zemāks par 60% atsauces vērtību. Eiropas Komisijas jaunākais fiskālās stabilitātes novērtējums liecina, ka Polija pakļauta vidējam fiskālās stabilitātes riskam vidējā termiņā un ilgtermiņā saistībā ar budžeta spiedienu, kuru rada iedzīvotāju novecošana, un nelabvēlīgo sākotnējo budžeta stāvokli. Lai gan, reaģējot uz aktuālo pandēmijas situāciju un ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, stabilu valsts finanšu turpmākai nodrošināšanai nepieciešami efektīvi un mērķorientēti pasākumi, kā arī piesardzīga un izaugsmei labvēlīga fiskālā politika.

Divu gadu atsauces periodā (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam) Polijas zlots nepiedalījās VKM II, bet tam bija elastīga valūtas kursa režīms. Atsauces periodā Polijas zlota kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs samērā liels svārstīgums. Polijas zlota kurss attiecībā pret euro 2022. gada 25. maijā bija 4.6210, t.i., par 2.1% zemāks nekā vidējais rādītājs 2020. gada maijā. Narodowy Bank Polski 2022. gada marta beigās ar ECB vienojās par mijmaiņas darījumu līniju, kas ļauj tai apmaiņā pret zlotiem aizņemties līdz 10 mljrd. euro, lai apmierinātu euro likviditātes vajadzības, kas varētu rasties Polijas finanšu sistēmā. Tā kā šī vienošanās palīdzēja mazināt potenciālo finansiālās ievainojamības risku, tā, iespējams, ir arī ietekmējusi valūtas kursa norises atsauces perioda beigās.

Atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) Polijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 3.0%, tātad tas bija augstāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (2.6%). Polijas ilgtermiņa procentu likmes kopš 2012. gada pazeminājušās, un to 12 mēnešu vidējais rādītājs sarucis no aptuveni 6% līdz 3%.

Lai Polija nodrošinātu noturīgu konverģenci veicinošu vidi, nepieciešama uz stabilitāti orientēta ekonomikas politika, mērķorientētas strukturālās reformas un politikas pasākumi, kas nodrošina finanšu stabilitāti. Saistībā ar makroekonomisko nelīdzsvarotību Eiropas Komisija neizvēlējās Poliju padziļinātam pārskatam Brīdināšanas mehānisma ziņojumā par 2022. gadu. Lai saglabātu ārvalstu ieguldītāju uzticēšanos un nodrošinātu to stabilu devumu tautsaimniecības izaugsmē, ir būtiski saglabāt banku sektora pašlaik spēcīgo finansiālo stāvokli. Tas būtu jāveicina ar mērķorientētām strukturālajām reformām, kuru mērķis ir samazināt darba tirgus traucējumus, uzlabot konkurenci preču tirgos un paātrināt inovācijas un infrastruktūras modernizāciju. Lai turpmāk palielinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, nacionālajām kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, arī ievērojot attiecīgo starptautisko un Eiropas struktūru piemērojamos ieteikumus un uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm.

Polijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, konfidencialitāti, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Polija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.6. Rumānija

Rumānijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2022. gada aprīlī bija 6.4%, t.i., daudz augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (4.9%). Paredzams, ka šis rādītājs tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies; to galvenokārt izraisīs Krievijas un Ukrainas kara dēļ vērojamā izejvielu cenu paaugstināšanās, cenu spiediena palielināšanās un piegādes problēmu turpmāka pastiprināšanās. Šis rādītājs pēdējos 10 gados svārstījies samērā plašā diapazonā (no –1.7% līdz 6.4%), un attiecīgā perioda vidējais rādītājs bijis mērens (2.2%). Raugoties nākotnē, pastāv bažas par Rumānijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Izlīdzināšanās process var radīt pozitīvas inflācijas atšķirības salīdzinājumā ar euro zonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Rumānijā vēl joprojām ir zemāki nekā euro zonā, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums. Lai novērstu pārmērīga cenu spiediena veidošanos un samazinātu makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanos, izlīdzināšanās process jāveicina ar atbilstošiem politikas pasākumiem.

Lai gan Rumānijas deficīta rādītājs 2021. gadā būtiski pārsniedza 3% atsauces vērtību, pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, kas tika uzsākta 2020. gada aprīlī, uz laiku tiek atcelta. Rumānija kopš 2020. gada aprīļa pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai, jo tās fiskālā pozīcija 2019. gadā pārsniedza 3% atsauces vērtību. Tās kopējais budžeta deficīts 2021. gadā bija 7.1% no IKP (labāk par ieteikto mērķrādītāju), un nepieciešamie fiskālie pasākumi tika sekmīgi īstenoti. Tāpēc pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra uz laiku tiek atcelta. Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognozi netiek paredzēts, ka 2022.–2024. gada mērķrādītāji tiks izpildīti, ja vien netiks mainīta politika, norādot, ka nepieciešama vidēja termiņa konsolidācijas stratēģija un attiecīgi korektīvie pasākumi. Lai gan parāda rādītājs ir zemāks par robežvērtību 60% no IKP, kopš 2019. gada tas paaugstinās. Eiropas Komisijas jaunākajā fiskālās stabilitātes novērtējumā norādīts uz zemiem stabilitātes riskiem īstermiņā, augstiem stabilitātes riskiem vidējā termiņā un vidējiem stabilitātes riskiem ilgtermiņā, kā arī uz to, ka Rumānijai jānovērš ar iedzīvotāju novecošanu saistītās problēmas. Lai gan, reaģējot uz aktuālo pandēmijas situāciju un ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, valsts finanšu stabilitātes nodrošināšanai vidējā termiņā nepieciešami efektīvi un mērķorientēti pasākumi, kā arī piesardzīga un izaugsmei labvēlīga fiskālā politika saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

Atsauces periodā (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam) Rumānijas leja nepiedalījās VKM II, bet tai bija elastīga valūtas kursa režīms, izmantojot kontrolētu peldošu valūtas kursu. Atsauces periodā Rumānijas lejas kursam vidēji bija raksturīgs ļoti mazs svārstīgums. Rumānijas lejas kurss attiecībā pret euro 2022. gada 25. maijā bija 4.9416, t.i., par 2.2% zemāks nekā vidējais rādītājs 2020. gada maijā. Banca Naţională a României 2020. gada jūnijā ar ECB vienojās par repo darījumu līniju, kas ļauj tai apmaiņā pret augstas kvalitātes euro denominētu nodrošinājumu aizņemties līdz 4.5 mljrd. euro, lai Rumānijas finanšu iestādēm nodrošinātu euro likviditāti tādu vajadzību apmierināšanai, kuras varētu rasties pandēmijas dēļ. Tā kā šī vienošanās palīdzēja mazināt potenciālo finansiālās ievainojamības risku, tā, iespējams, ir arī ietekmējusi valūtas kursa norises atsauces periodā.

Atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) Rumānijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 4.7%, tātad tas bija daudz augstāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (2.6%). Rumānijas ilgtermiņa procentu likmes kopš 2012. gada pazeminājušās, un to 12 mēnešu vidējais rādītājs sarucis no nedaudz vairāk par 7% līdz aptuveni 4.5%.

Lai Rumānijā nodrošinātu noturīgu konverģenci veicinošu vidi, nepieciešama uz stabilitāti orientēta ekonomikas politika un visaptverošas strukturālās reformas. Saistībā ar makroekonomisko nelīdzsvarotību Eiropas Komisija izvēlējās Rumāniju padziļinātam pārskatam Brīdināšanas mehānisma ziņojumā par 2022. gadu, uzsverot jautājumus, kas saistīti ar tās ārējo pozīciju un izmaksu konkurētspēju. Lai gan Rumānija kopš 21. gadsimta otrā gadu desmita sākuma ir panākusi ievērojamu progresu ekonomiskās konverģences nosacījumu izpildē, joprojām pastāv bažas par zemu ražīguma līmeni. Valsts iestāžu un pārvaldības samērā zemā kvalitāte, kā arī vājā darījumdarbības vide joprojām kavē tās izaugsmes potenciālu. Turklāt ES fondu līdzekļu efektīva apguve joprojām ir būtiska, lai sekmētu tautsaimniecības izaugsmi vidējā termiņā un virzītu tautsaimniecību gaidāmajā zaļās un digitālās pārkārtošanās procesā. Ir vajadzīgi arī centieni īstenot reformas, kuru mērķis ir novērst korupciju, uzlabot konkurenci un palielināt valsts nodokļu, tiesu, regulatīvās un administratīvās sistēmas paredzamību. Lai turpmāk palielinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, nacionālajām kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, arī ievērojot attiecīgo starptautisko un Eiropas struktūru piemērojamos ieteikumus un uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm.

Rumānijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Rumānija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.7. Zviedrija

Zviedrijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2022. gada aprīlī bija 3.7%, t.i., daudz zemāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (4.9%). Paredzams, ka šis rādītājs tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies; to galvenokārt izraisīs Krievijas un Ukrainas kara dēļ vērojamā izejvielu cenu paaugstināšanās, cenu spiediena palielināšanās un piegādes problēmu turpmāka pastiprināšanās. Šis rādītājs pēdējos 10 gados svārstījies diapazonā no 0.2% līdz 3.7%, un attiecīgā perioda vidējais rādītājs bija mērens (1.2%). Zviedrijas IKP uz vienu iedzīvotāju jau pārsniedz kopējo euro zonas līmeni, tāpēc to neskar ar izlīdzināšanās procesu saistītās problēmas. Raugoties nākotnē, monetārā politika un uz stabilitāti vērstā institucionālā struktūra, domājams, arī turpmāk veicinās cenu stabilitāti Zviedrijā.

Zviedrijas valsts budžeta deficīts 2021. gadā bija daudz zemāks par 3% atsauces vērtību, un tās parāda attiecība pret IKP bija daudz zemāka par 60% atsauces vērtību. Zviedrija nekad nav bijusi pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai. Eiropas Komisijas 2022. gada pavasara ekonomikas prognoze liecina par atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām. Eiropas Komisijas jaunākais fiskālās stabilitātes novērtējums liecina, ka Zviedrija pakļauta zemam riskam vidējā termiņā un ilgtermiņā. Lai gan, reaģējot uz aktuālo pandēmijas situāciju un ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, fiskālās politikas īstenošanā būtu jāsaglabā elastīga pieeja, Zviedrijas stabilu valsts finanšu rezultātu turpmāku uzlabošanu nodrošinās efektīvi un mērķorientēti pasākumi, kā arī pastāvīga atbilstība vidēja termiņa mērķim nākamajos gados.

Divu gadu atsauces periodā (no 2020. gada 26. maija līdz 2022. gada 25. maijam) Zviedrijas krona nepiedalījās VKM II, bet tai bija elastīga valūtas kursa režīms. Šajos divos gados Zviedrijas kronas kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs samērā liels svārstīgums. Zviedrijas kronas kurss attiecībā pret euro 2022. gada 25. maijā bija 10.5419, t.i., par 0.5% augstāks nekā vidējais rādītājs 2020. gada maijā. Atsauces periodā bija spēkā Sveriges Riksbank un ECB mijmaiņas līgums, kurš ļauj apmaiņā pret Zviedrijas kronām aizņemties līdz 10 mljrd. euro, kurš bijis spēkā kopš 2007. gada 20. decembra un kura mērķis ir sekmēt finanšu tirgu darbību un nodrošināt tiem euro likviditāti, ja tā nepieciešama. Tā kā šis līgums palīdzēja mazināt potenciālo finansiālās ievainojamības risku, tas, iespējams, ir ietekmējis Zviedrijas kronas kursu attiecībā pret euro atsauces periodā.

Atsauces periodā (no 2021. gada maija līdz 2022. gada aprīlim) Zviedrijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 0.4%, tātad tas bija daudz zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (2.6%). Zviedrijas ilgtermiņa procentu likmes kopš 2012. gada pazeminājušās, un to 12 mēnešu vidējais rādītājs sarucis no aptuveni 2% līdz aptuveni 0.5%.

Lai Zviedrijā saglabātu noturīgu konverģenci veicinošu vidi, nepieciešams joprojām īstenot uz stabilitāti orientētu ekonomikas politiku, mērķorientētas strukturālās reformas un finanšu stabilitātes nodrošināšanas pasākumus. Neraugoties uz pandēmijas būtisko ietekmi uz reālo tautsaimniecību, mājokļu cenas Zviedrijā kopš 2020. gada pavasara ir strauji pieaugušas; tas noticis galvenokārt augošā pieprasījuma dēļ. Šķiet, ka šis cenu kāpums būtiski atšķiras no vēsturiskajiem pamatrādītājiem, piemēram, hipotekāro kredītu procentu likmēm vai mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem. Eiropas Komisija izvēlējās Zviedriju padziļinātam pārskatam Brīdināšanas mehānisma ziņojumā par 2022. gadu, īpaši tādas makroekonomiskās nelīdzsvarotības dēļ, ko izraisa mājokļu tirgus. Lai turpmāk palielinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, nacionālajām kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, arī ievērojot attiecīgo starptautisko un Eiropas struktūru piemērojamos ieteikumus un uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm.

Zviedrijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Zviedrija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām. Saskaņā ar Līgumu Zviedrijai ir saistības veikt valsts tiesību aktu pielāgojumus ar mērķi integrēties Eurosistēmā jau kopš 1998. gada 1. jūnija. Zviedrijas iestādes pagaidām nav veikušas nekādas likumdošanas darbības, lai novērstu šajā un iepriekšējos ziņojumos norādītās neatbilstības.